Polija Latvijā

Iemesli

Galvenais Polijas-boļševiku kara iemesls bija apdraudējums Polijas neatkarībai no Padomju Krievijas un tās mēģinājumi īstenot permanentas revolūcijas ideju un veikt komunistiskās revolūcijas eksportu uz visu Eiropu. Lielinieki sāka īstenot šo plānu neilgi pēc varas pārņemšanas Krievijā 1917. gada oktobrī. Pirmie mēģinājumi tika veikti jau 1918. gadā, Somijā, kur izcēlās pilsoņu karš, kā arī Baltijas valstīs. 1919. gadā notika sacelšanās mēģinājums Berlīnē, tā paša gada martā Ungārijā tika izveidota koalīcijas valdība ar komunistu dalību, bet 1919. gada jūnijā Vīnē notika apvērsuma mēģinājums. Lai pārceltu revolūciju uz citām Eiropas valstīm, 1919. gada martā lielinieki izveidoja Kominternu - Trešo starptautisko strādnieku organizāciju, kas formāli bija neatkarīga organizācija, bet praksē īstenoja boļševiku komunistiskās partijas politbiroja vadlīnijas. Viena no tās “filiālēm” bija Polijas Komunistiskā strādnieku partija (vēlāk: Polijas komunistiskā partija), kas tika izveidota vēl agrāk, 1918. gada decembrī.

No neatkarīgās Polijas viedokļa austrumu robežas noteikšana bija ļoti svarīgs jautājums attiecībās ar austrumu kaimiņu. Tajā laikā Austrumeiropas teritorijas joslu no Baltijas jūras līdz Azovas jūrai okupēja vācu karaspēks, kas no šīs zonas tika izvests tikai pēc Kompjēnas pamiera noslēgšanas 1918. gada 11. novembrī. Vācu karaspēka vietu mēģināja iekarot lielinieku armija, kas ieņemtajās teritorijās vienlaikus dibināja marionešu komunistu valdības. Un tā, 1918. gada 11. decembrī pēc kaujām ar Polijas brīvprātīgajam pašaizsardzības vienībām boļševiki sagrāba Minsku, 1918. gada 17. decembrī lielinieki proklamēja Latvijas Padomju Republikas, bet 1919. gada 1. janvārī - Baltkrievijas Padomju Republikas dibināšanu. Janvārī viņi sagrāba Viļņu, atņemot to Polijai, un 1919. gada februārī izveidoja Lietuvas - Baltkrievijas Padomju Sociālistisko Republiku ar galvaspilsētu Viļņu. 1918. un 1919. gada mijā boļševiku karaspēks uzbruka Ukrainas Tautas Republikai un jau 1919. gada janvārī pasludināja Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas izveidošanu ar galvaspilsētu Harkovu. Februāra sākumā boļševiki ieņēma Kijevu. Polijas varas iestādes šīs darbības nekļūdīgi novērtēja kā agresijas aktu un informēja par to boļševiku varas iestādes.

Kara gaita

Vēl līdz nesenam laikam poļu vēsturnieki nebija vienisprātis par to, kad sākās Poļu-padomju karš. Saskaņā ar vispārpieņemto versiju pirmās sadursmes notika Baltkrievijā 1919. gada februārī. Tomēr pēdējā laikā arvien populārāka kļūst tēze, ka karš sākās 1919. gada 3. janvārī, kad boļševiki īstenoja uzbrukumu Viļņai. 1918. gada 29. decembrī Viļņas brīvprātīgās pašaizsardzības vienības tika izformētas un iekļautas Polijas armijas sastāvā. Šī iemesla dēļ kaujai par Viļņu, kas sākās 3. janvārī, jau piemita Poļu-padomju kara iezīmes.

Pēc nesekmīgām Polijas un boļševiku sarunām 1919. gada aprīļa vidū sākās ar veiksmīga Polijas ofensīva ziemeļos (lai atgūtu Viļņu un Molodečno) un Voliņas virzienā. Ļoti lielu lomu Poļu-padomju kara gaitā nospēlēja Polijas radio izlūkdienests. 1919. gada septembrī Polijas izlūkdienests uzlauza pirmos boļševiku šifrus, bet nākamos - 1919. gada beigās. Kopš tā laika Šifrēšanas birojs spēja ļoti ātri atšifrēt padomju depešas. Tieši no šī avota Polijas puse ieguva informāciju par boļševiku karaspēka koncentrāciju Polijas frontē 1920. gada februārī. Savukārt 1920. gada martā pa radio iegūtā informācija apstiprināja boļševiku karaspēka koncentrāciju Moziras militārās operācijas laikā. Nedaudz vēlāk tādā pašā veidā tika iegūta informācija arī par citu militāro vienību izvietošanu Ukrainā.

Karadarbība tika apturēta 1919.gada septembrī un atsākta oktobra otrajā pusē. Tās rezultātā 1920.gada janvārī Voliņas fronte aizvirzījās uz austrumiem un tika ieņemta Daugavpils (Latvijā). Cīņas atsākās 1920.gada marta beigās pēc tam, kad Polijas karaspēks ieņēma Moziras rajonu. Tajā pašā laikā, 1920.gada martā un aprīlī, Polijas puse veda pārrunas ar Ukrainas Tautas Republikas galvu atamānu Simonu Petļuru, kuras noslēdzās 21.aprīlī ar politiskās un militārās vienošanās parakstīšanu un vēlāk – ar kopīgu triecienu Kijevas virzienā (t.s. Kijevas ieņemšanu), kas sākās 1920.gada 25.aprīlī. Polijas un Ukrainas armija ieņēma Kijevu 1920.gada 7. maijā, taču nenonāca kontaktā ar pretinieku. Pavisam drīz, jau 14.maijā, Padomju armija devās pretuzbrukumā ziemeļu (Baltkrievijas) un dienvidu (Ukrainas) virzienā.

Ukrainā Polijas karaspēkiem nācās atkāpties. Kārtējās ofensīvas laikā ziemeļos lielinieki pārvarēja pretošanos Grodņas un Brestas cietokšņos, un 1920.gada jūlija un augusta mijā cīņas norisinājās jau Bugas un Narevas upju līnijā. Situācija bija tik bīstama Polijai, ka toreizējais premjerministrs Vladislavs Grabskis starptautiskās konferences laikā Spa pilsētā 1920.gada 9.jūlijā uzsāka pārrunas ar mērķi iegūt Rietumeiropas valstu  atbalstu. Saistību rezultātā, kuras Grabskis uzņēmās Spā (galvenokārt akceptējot neizdevīgo Polijas austrumu robežas demarkāciju jeb t.s. Kerzona līniju), viņa kabinets demisionēja, un tika izveidota Nacionālās Aizsardzības valdība, ko vadīja Vincentijs Vitoss. Starptautiskā situācija Polijai bija ļoti nelabvēlīga. Lielbritānija par katru cenu centās piespiest Poliju noslēgt miera līgumu ar Padomju Savienību, Čehoslovākija atteicās ielaist transportu ar ieročiem un munīciju, bet komunistu ietekmē esošie Lielbritānijas un Gdaņskas dokeri apgrūtināja un kavēja militārā aprīkojuma iekraušanu un izkraušanu. Konkrētu atbalstu ar ieročiem un munīciju Polija saņēma vienīgi no Francijas un Ungārijas. Sarežģīto situāciju austrumu frontē mēģināja izmantot Polijas pretinieki gan Varmijā, Mazūrijā un Pievislas (Povisle) reģionā, kur jūlijā tautas balsošana noslēdzās ar Polijai nelabvēlīgu spriedumu, gan arī Augšsilēzijā, kur Vācijas darbība izraisīja II Silēzijas sacelšanos naktī no 1920.gada 19.uz 20.augustu.

Lielinieku ieņemtajās teritorijās attīstījās ļoti aktīva propagandas darbība. 1920.gada 23.jūlijā lielinieki izveidoja t.s. Polijas Pagaidu revolūcijas komiteju, kuras sastāvā bija Polijas komunisti, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Polijas biroja ierēdņi. 1.augustā publicētajā aicinājumā Komiteja paziņoja par Polijas Padomju Sociālistiskās Republikas izveidi un uzsāka „Revolucionāro komiteju” veidošanu ieņemtajās teritorijās. 

Tikmēr izšķirošās kaujas ar lieliniekiem norisinājās Varšavas piepilsētā 1920.gada augusta vidū. Polijas trieciens tika sagatavots saskaņā ar Galvenajā štābā ģenerāļa Tadeuša Rozvadovska vadībā izstrādātajiem un virspavēlnieka Juzefa Pilsudska akceptētajiem plāniem. Kauja norisinājās plašā teritorijā no Vislas upes līnijas austrumos līdz Dzjaldovas-Vlodavas līnijai ziemeļos, tā ilga gandrīz 10 dienas un tika sadalīta trijos posmos: cīņas Varšavas piepilsētā, uzbrukums pie Vkras upes (14.augustā) un pretuzbrukums no Vepšas upes (16. augustā). Šī kauja, ko sauc par „Brīnumu pie Vislas” un kura atzīta par „Astoņpadsmito izšķirošo kauju pasaules vēsturē” (tā skan britu diplomāta Edgara Vincenta d'Abernona grāmatas nosaukuma tulkojums poļu valodā, Varšava, 1932), apturēja padomju karaspēka gājienu uz Eiropas rietumiem. Neskaitot Varšavas kauju, lielākās sadursmes tajā gadā norisinājās augusta un septembra mijā pie Zamoscas, bet vēlāk – septembrī pie Nemunas.

Sekas

Karadarbība noslēdzās 1920.gada 12.oktobrī ar pamiera parakstīšanu. Miera sarunas kopš 21.septembra norisinājās Rīgā un noslēdzās 1921.gada 18.martā. Miera līgumā Polijas Republika un Padomju Savienība apliecināja, ka karastāvoklis starp tām tiek izbeigts. Tika paziņots arī par diplomātisko attiecību dibināšanu. Svarīgākais lēmums bija Polijas austrumu robežas noteikšana, kura daudz maz sakrita ar Žečpospoļitas II sadalīšanas robežu (1793.g) ar nelielām izmaiņām par labu Polijai (Voliņas un Poļesjes reģionā). Polija ieguva tikai ¼ daļu no zemēm, uz kurām izteica pretenzijas miera sarunu laikā (3 tūkstoši km² 12 tūkstošu km² vietā). Lielas poļu apdzīvotās teritorijas (piemēram, Minskas apgabals) palika ārpus Polijas robežām. Padomju puse apņēmās atgriezt kultūras priekšmetus, kas tika nolaupīti dalīšanu laikā (tai skaitā, piemēram, arhīvu un bibliotēku krājumi) un izmaksāt 300 milj. rubļu zeltā saskaņā ar 1913.gada cenām kā kompensāciju par Polijas teritoriju ieguldījumu Krievijas ekonomikas veidošanā dalīšanu laikā. Rīgas miera līgums regulēja arī poļu atgriešanās jautājumu, kuri iedzīvotāju pārvietošanās rezultātā I Pasaules kara laikā nokļuva Krievijas teritorijā. Savukārt Polijas varasiestādes uzņēmās pārtraukt atbalstu dažāda veida pret-lielinieku organizācijām un formējumiem. Tā rezultātā tika internētas sabiedrotās krievu, ukraiņu un baltkrievu vienības. Vēsturnieki arī uzskata, ka Rīgas miera līguma parakstīšana nozīmēja valsts vadītāja Juzefa Pilsudska galīgo atkāpšanos no federatīviem plāniem.

Nav šaubu, ka uzvara Polijas-Padomju karā pilnība izjauca Centrālās un Rietumeiropas sovjetizācijas plānus. To diezgan labi apzinājās daļa Eiropas valstu militāristu un civilās elites. Varšavas kauja tika salīdzināta ar uzvaru, ko Jans III Sobeskis izcīnīja pār turkiem pie Vīnes 1683.gadā.