Polija Latvijā

Lai saprastu, kas ir Centrāleiropa, vispirms ir vērts pievērst uzmanību diviem izdevumiem, kas iepazīstina ar šī reģiona pieredzi noteiktā kontekstā, un tie ir: Juzefa Čapska grāmata Inhuman Land: Searching for the Truth in Soviet Russia 1941–1942  un profesora Timotija Snaidera  grāmata Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu.

Gan Čapskis, gan arī Snaiders raksta, ka Centrāleiropas veidolu nosaka, pirmkārt, kopīga pieredze – terors, noziegumi pret cilvēci un okupācija, kā arī tās izvietojums – starp nacismu un komunismu. Šis viņu grāmatās aprakstītais „pieredzes kopīgums” nosaka Centrāleiropas tautu identitāti, bet no vēsturnieka viedokļa sniedz zināšanas par neiedomājamo pieredzi, kas kļuvusi par realitāti tik daudzām šajā teritorijā dzīvojošām tautām. Centrāleiropas pieredzes kopīgums ir tas, ko Rietumeiropa ir  pamanījusi salīdzinoši nesen. Iepriekš, t.i.,  pirms padomju impērijas sabrukuma, Rietumiem nebija viegli piekļūt arhīviem vai cilvēku liecībām. Dzelzs priekškara dēļ vēstures zināšanas, tai skaitā tās, kas saistītas ar ebreju iznīcināšanu, nebija plaši izplatītas Rietumu apziņā.  Rietumeiropai un Centrāleiropai šajā laika periodā bija acīmredzami atšķirīga pieredze un tāpat arī atšķirīgas zināšanas par vēsturi. Šīs atšķirības ir saglabājušās līdz pat šai dienai. 

Centrāleiropas tapšana bija cieši saistīta ar I Pasaules kara beigām. Tieši toreiz šis reģions pirmo reizi guva ievērību un izcēlās Rietumu apziņā, jo iepriekš tas bija sadalīts starp Vācijas, Krievijas, Austroungārijas un pat Osmaņu impēriju. Tomēr pēc I Pasaules kara notika Centrāleiropas atmoda, kas izpaudās kā samērā īss nāciju un valstiskuma veidošanās periods.  To brutāli pārtrauca II Pasaules kara uzliesmojums,  uz daudziem gadiem pieliekot punktu šī reģiona idejai.

Saskaņā ar Ribentropa-Molotova vienošanos un tās slepeno protokolu par Polijas sadalīšanu  radās jauna kārtība, kas sašķēla Eiropu  Austrumos un  Rietumos. Divu okupētāju valstu izveidotā robeža noveda pie dalījuma, par kuru rakstīja arī  Milans Kundera, aprakstot Centrāleiropas traģēdiju, kura izpaudās „starp nacismu un komunismu”. Kundera rakstīja, ka Centrāleiropas tautas vienmēr ir uzskatījušas sevi par daļu no Rietumeiropas, savukārt Centrāleiropa bija pati Eiropa miniatūrā. Savā slavenajā esejā Nozagti rietumi jeb Centrāleiropas traģēdija Kundera rakstīja, ka „Centrāleiropa vēlējās būt kondensēts Eiropas attēlojums visā tās daudzveidības bagātībā, maza, visnotaļ eiropeiska  Eiropa, miniaturizēts tautu Eiropas modelis, kura pamatā ir noteikums: maksimāla daudzveidība minimālā telpā”. Tikmēr Ribentropa-Molotova pakta rezultātā notika Eiropas sadalījums  Rietumeiropā un Austrumeiropā,  kuru vēlāk  vēl vairāk pastiprināja Jaltas vienošanās. Kopš tā brīža mēs jau runājam par Centrāleiropas pastāvēšanas beigām. Radās jauns dalījums –  liberālajos Rietumos un komunistiskajos Austrumos, kuros pret pašas gribu tika savā ziņā iekļauta Centrāleiropa. Taču visiem, vismaz Centrāleiropā bija skaidrs, ka šis dalījums ir mākslīgs.

Aukstais karš, kā jau liecina pats nosaukums, iesaldēja šo sašķeltību. Robežas tika iesaldētas, bet iesaldēts tika arī laiks. Centrāleiropai pavērās tikai viena nākotne, un tā bija tiekšanās uz komunismu, kuram kopš Staļina nāves ticēja arvien mazāk cilvēku. Tādējādi šis mākslīgais sadalījums un stāvoklis, kurā nebija pārmaiņu perspektīvas, turpinājās vairāk nekā 50 gadus. Savā ziņā arī nākotne bija beigusies. Neviens no tās variantiem netika pieņemts, izņemot vienīgo, ko noteica komunistiskās valdības aparāts. Tai pašā laikā Rietumos sāka valdīt sajūta, ka nākotne vairs nepiedāvā jaunas iespējas un plašus apvāršņus. Bija dzimis tas, ko es saucu par prezentismu, un proti, sajūta, ka tagadne ir vienīgā laika kategorija.

Kāpēc es atsaucos uz laika pieredzi? Jo uzskatu, ka tās rezultātā, dalījums Austrumeiropā un Rietumeiropā ir kļuvis zināma mērā "dabisks". Aukstā kara laikā neviens nevarēja iedomāties, ka mēs varētu pārbīdīt Eiropas dalījuma līnijas vai tās izdzēst. Un neviens, vismaz Rietumos, nebija gatavs padomju impērijas sabrukumam ar visām no tā izrietošajām sekām, tai skaitā kognitīvajām.

Pēdējos 30 gadus Centrāleiropa atdzimst no jauna. 1991. gadā Vāclavs Havels paziņoja par Višegradas grupas izveidošanu. Šīs iniciatīvas mērķis bija atjaunot Centrāleiropas ideju un piešķirt tai politisko identitāti. Patlaban nāciju veidošanas procesi ir stipri jūtami šajā reģionā, bet iemesli meklējami vēsturisko iespēju trūkumā veidot nācijas atbilstoši 19. gadsimta koncepcijai. Tā rezultātā Centrāleiropas valstīs valdošā ir spēcīga atmiņas politikas straume, kurai ir divdimensiju ietekme uz mūsdienu realitāti. Pirmais atmiņas veids koncentrējas uz “galējību gadsimta” upuru piemiņas saglabāšanu, par ko rakstīja Čapskis un Snaiders. Šajā dimensijā izšķirošā loma ir kultūras iestādēm, baznīcām un valstij. Te var minēt kaut vai Nacionālās piemiņas institūta pastāvēšanu Polijā. Otrajā atmiņas izpratnē izšķiroša nozīme vairs nav upuriem, bet gan valstij. Atmiņa tiek izmantota jaunas Centrāleiropas vēstures rakstīšanai, tā kalpo identitātes veicināšanai un t.s. “tiesību uz atmiņu" ieviešanai, kuras pārstāv vēsturisko notikumu valsts versiju. Arī tam ir divējādas sekas. Pēc Alekša de Tokvila domām, Centrāleiropa var apmaldīties sintēzē: "Kad pagātne vairs neizgaismo nākotni - prāts staigā tumsā". Taču Centrāleiropa var arī izmantot atmiņu, lai veidotu jaunu nākotni, dodot pēdējo iznīcinošo triecienu dalījumam Austrumos un Rietumos, kā arī iedibinot un nostiprinot "Centrāleiropas" jēdzienu Rietumu apziņā. Iespējams, ka Centrāleiropas sadarbības atdzimšana ir signāls, ka reģions iet pa šo otro ceļu.

Sadarbībā ar Nacionālās piemiņas institūtu īstenotā projekta ietvaros teksts tiek vienlaikus publicēts Polijas ikmēneša viedokļu izdevumā „Wszystko Co Najważniejsze” [„Viss svarīgākais”].