Polija Latvijā

Šāda krīze notiek reizi simts gados. Koronavīrusa epidēmijas nodarīto zaudējumu apmērs vēl tikai pavērsies priekšā. Taču jau šodien redzam cilvēku grūtības, smagi skartos ekonomikas sektorus, ģimenes, kas sēro par tuvinieku zaudējumu. Un, kaut gan vakcīna jau ir parādījusies pie apvāršņa, mūsu problēmas tik ātri nebeigsies. Eiropieši vēl nav ieraudzījuši gaidīto cerības staru. Un tas, vai eiropieši spēs atgūt ticību nākotnei, ir atkarīgs tieši no Eiropas Savienības, no tās spēka, no kopējiem solidāriem centieniem un no dalībvalstu efektivitātes.

COVID-19 pandēmija ir lielākā krīze kopš Otrā pasaules kara laikiem. Pirmoreiz mums, kā patstāvīgai un pēc 1989.gada vienotai Eiropai, ir iespēja kopīgi atbildēt uz krīzes mestajiem izaicinājumiem. Šī ir lielā iespēja. Taču šī ir arī lielā jautājuma zīme: vai spēsim tikt galā ar šī izaicinājuma vēsturisko smagumu? Ticu, ka vēsturnieki aprakstīs šo brīdi kā lielā pārbaudījuma laiku Eiropai.

Tomēr šajā izšķirošajā brīdī, kad ir nepieciešama savstarpēja solidaritāte, Eiropā ir pamodies šķelšanās gars, it kā būtu vēlme iznīcināt tās milzīgās pūles, kuras stāv aiz Eiropas Atjaunošanas fonda izveides. Iznīcināt ar to, kas vienmēr ir bijis mūsu kontinenta vājums: ar tieksmi strīdēties un meklēt to, kas mūs šķeļ, nevis to, kas vieno. Veids, kādā budžeta sasaistīšana ar tiesiskumu ir iekļaujams regulā, rada ne tikai nopietnas bažas par šī mehānisma tiesisko pamatu, bet arī grauj uzticības un lojālas sadarbības principus starp dalībvalstīm un Eiropas Savienības iestādēm. Pašreizējā rīcība, apejot ES līgumus, rada milzīgu juridisko nenoteiktību. Vai nenoteiktība un politiskie strīdi ir tas, ko vēlamies piedāvāt mūsu pilsoņiem, reaģējot uz dramatisko stāvokli, kādā viņi nonāca pandēmijas dēļ? 

Mūsdienu ES nopietna problēma un paradokss slēpjas faktā, ka, neraugoties uz pastāvīgo uzsvaru uz daudzveidības nozīmi, tā nevar pieņemt dažādu valstu tradīcijās sakņoto tiesisko un konstitucionālo sistēmu daudzveidību. Kopiena sastāv no dažādiem demokrātijas modeļiem, jo Eiropas tautas atšķiras viena no otras. Francijas Piektā Republika un Vācijas Federatīvā Republika nav līdzīgas. Tas ir dabiski, jo viena tika izveidota saskaņā ar franču tautas gribu, bet otra – saskaņā ar vācu tautas gribu. Itāļiem un poļiem, latviešiem un portugāļiem - visiem ir tiesības atšķirties. Eiropas Savienībai ir jātiecas pēc solidaritātes daudzveidībā, jo tikai šādi tās vienotība būs radoša un labumu nesoša. Daudzveidība, galu galā, ir Eiropas bagātība, nevis lāsts.

Mēs pieprasām vienlīdzību un līgumu ievērošanu. ES nevar pati graut savus noteikumus un nevar tos mainīt pēc dažu dalībvalstu politiskā pieprasījuma. ES budžeta interešu aizsardzības regula ir pakārtota Līgumam par Eiropas Savienību, un līdz ar to, tā nevar nedz apiet, nedz aizstāt, nedz arī modificēt šajā līgumā ierakstītos noteikumus. Regulā ietvertais līdzekļu piešķiršanas sasaistes mehānisms ar likuma varas ievērošanu, ir likuma apiešana, jo regula tiek ”uzrakstīta virsū” ES Līgumam kā pārāka, un proti, kā pārāka par ES Līguma 7. pantu. Ir skaidri jāpasaka, ka mehānisms, kas paredzēts, lai aizsargātu likuma varas ievērošanu dalībvalstīs, jau pats par sevi apiet ES likumdošanu, un tādejādi apdraud tiesiskumu.

ES bieži rodas strīdi un viedokļu atšķirības, taču mums ir arī mehānismi, kas vienmēr ļāvuši panākt vienošanos. Es ļoti ticu, ka spējam izstrādāt risinājumu, kas respektē līgumu burtu un garu. Bet varbūt šī ir tikai dažu “aktieru” spēle, kuri nav ieinteresēti, lai Eiropas Atjaunošanas fonds patiešām sāktu darboties, jo negrib dot ieguldījumu kopējā budžetā, pašiem visvairāk izmantojot Eiropas vienotā tirgus priekšrocības?

Šodien mums visiem ir viens mērķis - Eiropas ekonomikas atveseļošanās, un šim mērķim ir jābūt mūsu ceļvedim.

Mehānisms tā pašreizējā formā paver bīstamas interpretācijas iespējas. Tas piešķir lielu varu un rīcības brīvību iestādēm, kurām nav demokrātiskas leģitimitātes vai kurām ir ievērojams "demokrātijas deficīts" salīdzinājumā ar nacionālajiem parlamentiem. Tas nopietni apdraud katru dalībvalsti un visas Eiropas nākotni. Tie, kas domā, ka ir pret to imūni, nespēj saprast cik lielu patvaļību pieļauj šis mehānisms.

Galu galā, nav nemaz tik grūti iedomāties, ka kādam ES politiskajam spēkam varētu nepatikt konstitucionālā vai ekonomiskā reforma, kas ieviesta konkrētā dalībvalstī. Pietiek nosaukt šo reformu plašsaziņas līdzekļos un Eiropas Parlamenta forumā par tiesiskuma pārkāpumu, un jau tiek atvērts ceļš uz draudiem tikt “nogrieztam” no ES fondiem. Vai mēs tiešām to vēlamies? Atzīt šādu patvaļu? Izveidot centrbēdzes spēkus, kurus izraisītu šī regula?

Šāds risinājums dod vēl nebijušas iespējas izdarīt politisku spiedienu uz dalībvalstu iekšpolitiskajām norisēm. Vēlos pasvītrot: tieši iekšpolitiskajām. Šodien šis patvaļīgais, politiski motivētais mehānisms ir vērsts pret Poliju, bet kā mēs varam būt droši, ka tas netiks vērsts pret citu dalībvalsti, kura nevēlēsies ievērot Briseles institūciju politisko gribu? Līgumos tiek respektēta un aizsargāta suverenitāte, savukārt jaunais mehānisms to pārkāpj un nopietni ierobežo.

Šādas lietu būtības neatzīšana, t.i., veto, nenovājina ES. Veto ir ES struktūru realitātē iestrādāts mehānisms, kas atbilst Kopienas garam un tās demokrātiskajam raksturam. Tas ir drošības vārsts, kas vajadzīgs, lai Savienība vispār pastāvētu. Tas ir veids, kā aizsargāt kompromisu un nepieļaut, ka savu gribu uzspiež tie, kas dotajā brīdī ir spēcīgāki. Tas apstiprina, ka katras dalībvalsts balss ir vienlīdz svarīga.

Šarls de Golls reiz teica, ka “cilvēks upurē nākotni tagadnes vārdā, vienkārši nespējot pateikt “nē””. Polija jūtas atbildīga par Eiropas nākotni. Tādējādi mūsu „nē” šodien piedāvātajam mehānismam vienlaikus ir „jā” Eiropai, kas patiešām ir vienota dažādībā, ir brīva, vienlīdzīga un solidāra.