Polija Latvijā

“Polijas attiecības ar kaimiņiem joprojām ir izaicinājums – austrumos ir agresīva Krievija, kas raugās pagātnē, savukārt rietumos – tā ES dalībvalstu daļa, kas uzvedās tā, it kā vēlētos pilnīgi aizmirst pagātni” – raksta Rodžers Mūrhauss.

Par II Pasaules kara sākumu Eiropā parasti  tiek uzskatīts 1939.gada 1.septembris, kaut gan pedanti varētu pievērst uzmanību tam, ka Lielbritānija un Francija faktiski pieteica karu Vācijai tikai 3.septembrī, un tieši šis datums būtu uzskatāms par brīdi, kad Vācijas-Polijas karš pārvērtās par pasaules karu. Savukārt tie, kas raugās uz II Pasaules karu no globālās perspektīvas, bieži vien pierāda, ka īstenībā karš sākās brīdī, kad 1937.gada vasarā izcēlās Ķīnas-Japānas karš. Tāpēc tas ir daudz vairāk izplūdis jautājums nekā varētu likties.

Taču neapstrīdams ir fakts, ka 1939.gadā Polija atradās vienā no bīstamākajām vietām uz Zemes - starp diviem plēsonīgiem, cietsirdīgiem, ekspansionistiskiem un totalitāriem režīmiem, kuri gribēja to iznīcināt. Polija toreiz izdarīja visu, ko vien varēja izdarīt saprāta robežās, lai izvairītos no Vācijas uzbrukuma. Tā stingri pretojās Vācijas draudiem un prasībām (Čehoslovākijas gadījums gadu iepriekš pierādīja, ka politika, kas vērsta uz Hitlera nomierināšanu, piekāpjoties viņa prasībām, ved uz nekurieni) un veidoja stipras starptautiskas alianses ar mērķi atturēt Hitleru no uzbrukšanas.

Protams, neiztika bez kļūdām. Var pamatoti apgalvot, ka Polijai vajadzēja efektīvāk bruņoties vai vairāk ieguldīt motorizētajās vienībās, taču toreizējā valsts ekonomika šādus izdevumus nespētu izturēt. Polija nebūt nebija vienīgā valsts, kas nespēja paredzēt, ka tieši bruņu spēki tuvojošā konflikta laikā spēlēs dominējošu lomu. Tāpēc ir grūti teikt, ko vēl varēja izdarīt, lai izvairītos no septembra sakāves. Polija izmantoja visas saprātīgās iespējas, taču tās situācija bija bezcerīga.

Nacistiskā Vācija izvēlējās Poliju par savu mērķi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā aizņēma vāciešiem būtisku teritoriju. Šīs teritorijas daļa – Poznaņas vojevodiste, bijusī Rietumprūsija – pirms 1918.gada piederēja Vācijai un tajā dzīvoja vācu mazākumtautība. Turklāt, Polija aizņēma arī daļu zemju, kuras vācieši bija noskatījuši kā savu nākotnes Lebensraum, jeb “dzīves telpu” un plānoja tās iekarot.

Tam visam klāt nāca rases jautājumi. Tā kā poļi bija slāvi, nacistu teorētiķi uzskatīja viņus par nevēlamu rasi. Polijā dzīvoja liels ebreju skaits, tāpēc tā tika uzskatīta par pilnībā jūdaizētu, bet tās iedzīvotāji – par nederīgiem, jo no rases viedokļa bija pārāk sajaukti. Līdz ar to nacistu redzējumā Polijas iznīcināšana bija pamatota no vēsturiskā, teritoriālā, ideoloģiskā un rasu teorijas viedokļa. Šo iemeslu dēļ Polijas liktenis kara laikā bija ārkārtīgi traģisks, un šeit jāmin gan 1939.g. septembra Polijas kampaņa, gan holokausts, gan Varšavas sacelšanās. Tādēļ nav brīnums, ka salīdzinot ar citām valstīm, poļu ikdienas sarunās joprojām aktuāli un vienmēr klātesoši ir jaunāko laiku vēstures jautājumi.  Savā ziņā tā ir pavisam dabīga atbildes reakcija. Ja tautai netiktu tik ļoti nodarīts pāri, ja nebūtu šīs traumas, nebūtu arī vajadzības to apspriest.

Polijas gadījumā jautājums ir daudz plašāks. Katrai valstij ir vajadzīga „lietojamā vēsture”, jeb tāds vēstījums, kas izskaidro ne tikai tās pagātni, bet arī padara saprotamu valsts un tautas identitāti. Problēma ir tāda, ka Polijā diskusijas par jauno laiku vēsturi, un it īpaši XX gadsimta vēsturi, varēja nopietni sākties tikai 1989.gadā, kad to vairs nesmacēja komunistiskās ideoloģijas sprūds. Šīs diskusijas norisinās arī šodien, bet vēsturiskais vēstījums savā ziņā joprojām veidojās. Tādēļ arī sarunās par vēstures jautājumiem valda saspringta un kaislīga gaisotne.

Vinstons Čērčils esot teicis, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Šis teiciens ir lielā mērā patiess un labi atspoguļo dilemmu, ar kuru šobrīd sastopas Polija. Pēc kara vēsturi pārsvarā rakstīja uzvarētāji. Lielbritānija, Amerika un Padomju Savienība veidoja katra savu stāstu par beigušos karu. Turklāt, Rietumi ar starptautisko kreiso spēku rokaspuišu palīdzību nekritiski pieņēma padomju vēstījumu. Šajā  kontekstā jebkādi mēģinājumi godīgi izvērtēt Polijas kara vēsturi un Polijas ieguldījumu sabiedroto uzvarā tika veiksmīgi apklusināti. Pat emigrācijā dzīvojošie poļi nespēja pārvarēt uzvarētāju sludināto naratīvu. Polijas stāsts par karu varēja parādīties tikai tādā apmērā, kādā to pieļāva komunistiskais režīms.

Šodien, kad no II Pasaules kara beigām mūs atdala vairākas paaudzes, uz to var beidzot paskatīties godīgāk, taču kārtējās paaudzes kara vēsturi raksta savā veidā. Polijas gadījumā šīs jaunās pieejas rezultātā norisinās atklātas diskusijas par Polijas vēsturi un top jauni vēstījumi. Šādas situācijas iemesli ir acīmredzami. Ir zuduši komunisma uzspiestie ideoloģiskie ierobežojumi,  turklāt laiks, kas pagājis kopš kara beigām, ļauj paraudzīties uz pagātnes notikumiem no attāluma. Šādi  tiek veidota vēsture. Katra nākamā paaudze savā ziņā pārskata priekšgājēju izveidoto vēstījumu.

Ir jāuzdod jautājums par to, cik tālu tā var iet. Zinu, ka daudzus poļus satrauc tendence, kas pārsvarā vērojama anglosakšu pasaulē, kad vārdi “nacistisks” un “vācu” tiek lietoti kā savstarpēji aizstājami vārdi. Viņi baidās, ka kādu dienu visa pasaule sāks uzskatīt, ka II Pasaules karu ir izraisījuši kādi noslēpumaini “nacisti”, bet vācieši tikai  bija viņu pirmie upuri. Nepiekrītu šīm bažām. Vāciešu atbildība par II Pasaules karu un holokaustu Rietumu vēsturiskajā vēstījumā ir  iesakņojusies pareizi. Lieliski saprotu, kāpēc dažus poļus kaitina aprobežošanās ar vārdu “nacistisks”, jo tajā viņi saredz stratēģiju, kas atbrīvo vāciešus no vainas, jo sanāk, kā tikai nacisti veica zvērīgus kara noziegumus. Manuprāt, tas tomēr izriet no tā, ka cilvēki nesaprot valodu, kādā tiek runāts par vēsturi. Piekrītu, ka izmantot vārdu “nacistisks” kā vārda “vācu” sinonīmu ir domas gaitas saīsinājums, kas izriet no slinkuma, jo neviens taču nopietni negrib likt saprast, ka nacisti nebija vācieši. 

Ja jau ir runa par aizmirstības politiku, tad daudz nopietnāku problēmu es saskatu padomju vai Krievijas naratīvā par II Pasaules karu un Putina režīma mēģinājumos pārraudzīt vēsturi, tādā veidā, lai parādītu karu sev izdevīgā gaismā un izdzēstu padomju noziegumus. Tas būtu tāpat, ja Vācijā visu laiku valdītu Hitlera pielūdzēji, kas censtos rehabilitēt bijušo vadoni kā lielu valstsvīru un oratoru.

Salīdzinājums ir grotesks, taču mums ir jāsaprot, ka nedz Padomju Savienība, nedz tās pēctece, Putina Krievija, nekad nav saņēmušās drosmi godīgi izvērtēt PSRS kara vēsturi. No tā izrietošie Krievijas meli un pūliņi aizēnot patiesību ir domāti, lai radītu šķelšanos un, manā skatījumā, ir daudz kaitīgāki nekā dažu Rietumu žurnālistu un pētnieku slinkums. Ja mums ir svarīgi nosargāt vēsturisko patiesību, mums ir stingri jāizceļ vēsturiskais fakts, ka 1939.gadā ir noticis PSRS bruņots uzbrukums Polijai, kā arī vēsturiskais fakts, ka Padomju Savienība ir atbildīga par Katiņas slaktiņu. Un tieši šeit būtu jānorisinās īstai cīņai par piemiņu. 

No ģeopolitiskā viedokļa šķiet, ka Polija patlaban ir vislabākā situācijā vairāku gadsimtu vēsturē. Tomēr Polijas attiecības ar kaimiņiem joprojām ir izaicinājums – austrumos ir agresīva Krievija, kas raugās pagātnē, rietumos – tā ES dalībvalstu daļa, kas uzvedās tā, it kā gribētu pilnībā aizmirst pagātni. Ignorēt šos izaicinājumus Polija nevar atļauties.

Rodžers Mūrhauss

Teksts publicēts vienlaikus ar Polijas ikmēneša viedokļu izdevumu „Wszystko Co Najważniejsze” [„Viss svarīgākais”] kopīgi ar Nacionālās piemiņas institūtu