Polija Latvijā

Britu profesors Kristofers Klārks savā plaši pazīstamā grāmatā The Sleepwalkers [Lunātiķi] pētī Pirmā pasaules kara izraisīšanas apstākļus un uzstāda diagnozi, ka tā drīzāk bija traģēdija, nekā noziegums. Lielo Karu  izraisīja tie grāmatas nosaukumā minētie „lunātiķi”, kas neapzinājās viņu izraisītās katastrofas vēsturisko mērogu. Katastrofāla izrādījās ne tikai upuru hekatomba un postījumu apmērs, bet pirmkārt tas, ka sabruka Eiropas politiskā kārtība, kuru daudzi līdz pat šodienai apbrīno kā „skaisto XIX gadsimtu”. Pirms sešiem gadiem, Pirmā pasaules kara simtajā gadadienā Klārka grāmata kļuva par politiķu un intelektuāļu „politisko Bībeli”. Neskaitāmās konferencēs viņi, atzinīgi šmakstinot, pārrunāja grāmatas tēzes, ikreiz noslēgumā brīdinot par „lunātiskā” precedenta atkārtošanās nepieļaujamību. Skatoties no Rietumeiropas „brīnišķīgā laikmeta” perspektīvas,  ko cietsirdīgi pārtrauca karš, var secināt, ka šāds narratīva veids, ko Klārks uzspieda Eiropai, ir ne tikai loģisks, bet tam piemīt arī morāla cēluma vērtība. Taču poļus šajā vēstījumā  stipri pārsteidz radikāli atšķirīgā Centrālās un Austrumeiropas pieredze XX gadsimtā. Mūsdienu francūzim, itālim vai pat vācietim šo atšķirību laikam ir grūti uztvert, kur nu vēl pieņemt.

Vienas no poļu literatūras pazīstamākajām dzejas rindām, kuras no skolas gadiem paliek katra poļa atmiņā, ir izcilā poļu dzejnieka Adama Mickeviča Klaidoņa lūgšana: „Par vispārēju karu par tautu Brīvību! Mēs Tevi Lūdzam, Kungs un Dievs!”. Šī rindkopa tiek uzskatīta par pravietisku pareģojumu par kara sākumu, kurš pēc vairāk nekā gadsimta ilgas okupācijas beidzot nesīs poļiem brīvību un iespēju dzīvot savā valstī. Šajā poļu vēstījumā 1914.gads nav nedz „noziegums”, nedz „traģēdija”, bet gluži otrādi –  četrus gadus vēlāk atgūtās brīvības vēsturiskais vēstnesis,  jo šī kara negaidītais rezultāts bija trīs Poliju okupējošo - vācu, krievu un austriešu imperatoru krišana.

Tas bija izšķirošs brīdis, kas noteica poļu uztveri par pasauli un savu vietu tajā. Anglijas un Francijas militāra uzvara ļāva poļiem  atgūt brīvību, un tādējādi tieši šīs divas lielvalstis tika ierakstītas no paaudzes paaudzē nodotajā Polijas politiskās pašapziņas kodā kā „draugi” un „sabiedrotie”. Bet tas nav viss. Katrs bērns Polijā zina, ka šī uzvara bija iespējama tikai pateicoties tam, ka pirmo reizi vēsturē Eiropā ienāca amerikāņi. Vīlušies par Eiropas politikas kvalitāti, vēlāk viņi to pameta, un traģēdijai bija lemts atkārtoties. Otrais pasaules karš kļuva par visacīmredzamāko pierādījumu tam. Tādejādi pārliecība par bezmaz “burvīgu” amerikāņu klātbūtnes spēku Eiropā tika iekodēta politiskajā DNS, kas veido poļu identitāti.

1918.gadā atdzimusī Polijas valsts nespēja domāt pati par sevi savādāk nekā kādas plašākas Centrāleiropas savienības kategorijās. Tās bija acīmredzamās atbalsis par seniem laikiem, kad Lietuvas Jagellonu dinastija valdīja pār plašu federālu lielvalsti ar divām galvaspilsētām – Krakovu un Viļņu. Tiesa, poļu nacionālā kustība jauno valstiskumu aplūkoja citās, vairāk etniskās kategorijās, bet sakarā ar to, ka pie varas nāca Juzefs Pilsudskis (1918.gada 11.novembrī - vēsturiskajā dienā, kad tika noslēgts Kompjeņas pamiers), tad Polijas valsts pēckara misiju noteica tieši “prometejisti” nevis “nacionālisti”. Militārā savienība, - kas tika noslēgta ar ukraiņiem un baltkrieviem, kuri arī atbrīvojās no Krievijas dominances, - un kuras galvenā jēga bija atjaunot Centrālās un Austrumeiropas savienību, sabruka zem lielinieku spiediena. Spēka tik tikko pietika apdraudētā Polijas valstiskuma nosargāšanai no lieliniekiem, kuri 1920.gada vasarā stāvēja pie pašas Varšavas, bet tā pietrūka savienības idejas atjaunošanai Eiropas centrālajā un austrumu daļā. Kaut gan savienība toreiz netika izveidota un šī Eiropas daļa jau drīz vien kļuva par nacionālismu kaujas lauku, tomēr tas laiks tieši pēc Lielā Kara radīja atskaņas, kas pēdējās simtgades laikā Polijas politikā atbalsojas nepārtraukti, līdz pat šodienai.

Pirmkārt, šīs ir sapņu atbalsis par politisko integrāciju, kuru (ar laiku tas kļuva acīmredzams) vairs nav iespējams īstenot atsevišķi tikai Eiropas centrālajos austrumos, bet vienīgi kā daļu no visas Eiropas integrācijas lielā projekta šajā teritorijā. Tas ir jāzina, lai saprastu poļu entuziasmu attiecībā uz viņu valsts iestāšanos Eiropas Savienībā XXI gadsimtā un tāpat arī par ES paplašināšanos Ukrainas, Baltkrievijas, Moldāvijas un Gruzijas virzienā. Mūsdienu Polijas valsts politisko sūtību ir noteikusi sava veida ES „pārvietošanās” uz Austrumiem. Neapzinoties šo faktu, savukārt vispār nav iespējams izprast Polijas pēdējā ceturtdaļgadsimta politiku.

Diemžēl to laiku attālas atbalsis atskaņojas arī spēcīgi saglabājušās poļu atmiņās par to, ka brīdī, kad 1920.gadā visiem Polijas plāniem draudēja sabrukums un līdz ar to arī Polijas valsts pastāvēšana kā tāda bija apdraudēta, „sabiedrotās” un „draudzīgās” Eiropas lielvalstis, it īpaši Loida Džorža vadītā Anglija, paradoksāla veidā nostājās lielinieku pusē, konferences laikā Spā piespiežot Polijas valdību atteikties par labu padomju Krievijai no puses no valsts teritorijas, jeb no visa tā, ko XVIII gadsimtā ar spēku bija piesavinājušies Krievijas cari.

Pēc tam nekad vairs nav izdevies likvidēt šo Polijas apslēpto neuzticēšanos Eiropas „draugiem”, kas vēl pastiprinājās 1939.gadā un īstenībā ilgst līdz pat šodienai. Taču to notikumu atbalsis, kas atkal un atkal atgriežas, nosaka arī poļu īpašo jūtīgumu pret netaisnīgumu, un to ka Eiropa noraida ukraiņus un baltkrievus, tātad vienīgās tautas, kas pirms gadsimta kopā ar poļiem, ar ieročiem rokās stājās pretī padomju apdraudējumam. Tas ir jāapzinās ikkatram, kas šodien vēlas saprast, kāpēc tieši Polijā dzīvo un strādā vairāk nekā miljons ar atplēstām rokām pieņemto imigrantu no Ukrainas, bet Eiropas Savienības samitā tieši Polijas premjerministrs cenšas (veiksmīgi) nodrošināt plašu ekonomiskā atbalsta plānu Baltkrievijai, kurš tiks iedarbināts, kad tās pilsoņiem izdosies pieveikt tur līdz šim valdošo tirāniju.

Savā slavenā grāmatā profesors Klarks ir pierādījis, ka Lielā Kara atbalsis mūsdienu politikā ir skaidri dzirdamas. Tā ir taisnība. Taču poļiem šīs atbalsis skan nedaudz savādāk nekā tās, ko saklausīja lieliskais britu vēsturnieks.  

Teksts publicēts vienlaikus ar Polijas ikmēneša viedokļu izdevumu „Wszystko Co Najważniejsze” [„Viss svarīgākais”] kopā ar Nacionālās piemiņas institūtu  īstenotā projekta ietvaros.

Jans Rokita - politikas filozofs, demokrātiskās opozīcijas darbinieks, bijušais deputāts un parlamentārās frakcijas „Pilsoņu Platforma” vadītājs.