Polija Latvijā

Dzīves laikā Jānim Pāvilam II bieži tika pārmests, ka viņš pārāk pievēršas pagātnei, nesaprot tagadni un netiek līdzi pasaulei. Lai gan viņa loma komunisma gāšanā tika augsti novērtēta, taču tika uzskatīts, ka viņš nespēja atrast savu vietu demokrātijas un plurālisma laikos, globālajā ideju tirgū, kur baznīcai ir jācīnās pēc uzmanības ar tiem pašiem nosacījumiem kā citiem.

Tomēr šodien, piecpadsmit gadus pēc viņa došanās pie Debesu Tēva, redzam, cik vērīgi viņš analizēja realitāti un cik precīzi spēja paredzēt problēmas, ar kuram cīnāmies. Kad bruka komunistiskā sistēma Eiropā, lielākā daļa intelektuāļu pakļāvās vispārējam optimismam, uzskatot, ka tagad lielo ideoloģisko un politisko konfrontāciju laiks ir beidzies un iestāsies neaptumšota liberālās demokrātijas zelta ēra. Toreiz modē bija runāt par “vēstures beigām”.

Tomēr Svētais Tēvs nepakļāvās šai eiforijai, sakot (piemēram, grāmatā Pārkāpjot cerības slieksni), ka marksistiskais kolektīvisms bija tikai kādas plašākas programmas „sliktāka versija”, kas jau trīs gadsimtus dominēja pār sabiedrisko dzīvi Rietumos un kuras būtība ir Dieva un reliģijas izņemšana no publiskas telpas. XX gadsimta vēsture rāda, ka šāda cīņa cilvēcei nekad nav beigusies labi un nesusi daudzas traģēdijas.

Vēlākie notikumi pierādīja, ka Jānim Pāvilam II bija taisnība. Viņš ne tikai precīzi diagnosticēja rietumu pasauli mokošas sāpes, bet arī spēja norādīt zāles. Viņaprāt, pasaules nākotne norisināsies nevis kaujas laukos, bet pirmkārt ģimenes lokā, un tā būs atkarīga no tā, kā veidosim attiecības ar tuviniekiem. Tāpēc ģimenes fenomena pētīšanu viņš pacēla līdz akadēmiskās zinātnes līmenim. Viņa izstrādātā ķermeņa teoloģija kļuva par padziļinātu, visaptverošu un pārbaudītu atbildi uz identitātes krīzi, kas šobrīd vērojama cilvēku dzimuma un seksualitātes sfērā.

Šī problēma, galvenokārt, ir redzama jauniešu vidū, kuriem ir grūti ieiet pieaugušo dzīvē, jo mūsdienu Rietumu civilizācija ir zaudējusi tradicionālos iniciācijas jeb brieduma sasniegšanas modeļus. Jānis Pāvils II bija pirmais pasaules līderis, kas izcēla jauniešus kā atsevišķu sociālo grupu un savu vēstījumu adresēja tikai viņiem, cikliski organizējot Pasaules Jauniešu dienas. Svētceļojumu laikā visā pasaulē viņš rīkoja daudzas tikšanās, kas bija veltītas tikai jauniešiem. Šādi viņš palīdzēja izaugt veselai paaudzei, kurai nebija klātesošu tēvu un dzīves skolotāju, norādot, kas ir īsta nobriešanas būtība: savas identitātes, aicinājuma, dzīves jēgas un mērķa atklāšana.

Progresējošas sabiedriskās dzīves atomizācijas un anomijas laikos viņš norādīja uz solidaritāti kā galveno kolektīvās dzīves principu. Solidaritāte viņam bija mīlestības sociālais ekvivalents, kurai par  iedvesmu kalpoja Sv. Pāvila vārdi: “Nesiet cits cita nastas”. Viņš mums palīdzēja atklāt, cik daudz sabiedrisko tikumu sakņojas Evaņģēlijā. Tāpēc to atjaunošana šodien prasa atgriešanos pie pirmavotiem.

Šķiet, ka personālisms bija tas filozofiskais princips, kas sakārtoja viņa attieksmi pret pasauli, kā rezultātā viņš veidoja dzīvi pamatojoties, galvenokārt, uz personiskām attiecībām – pirmkārt ar paša Dieva personību, un tad ar citiem cilvēkiem. Šāda pieeja izslēdz cilvēka instrumentalizāciju, tā izmantošanu merkantiliem vai politiskiem mērķiem. Tieši šādi Jānis Pāvils II vērtēja dažādas sabiedriskas un ekonomiskas sistēmas, skatoties, vai tās nedegradē cilvēku vienīgi līdz ražotāja vai patērētāja lomai.

Šis pāvesta personālisms atsaucas uz „Pirmo Personu” jeb paša Dieva personu, kuras lielākā īpašība attiecībā uz visām radībām ir Žēlastība. Nav nejaušība, ka tas bija viens no galvenajiem viņa pontifikāta teoloģiskiem un pastorālajiem motīviem. Benedikts XVI savā īpašā vēstulē, kas bija publicēta par godu Jāņa Pāvila II 100. dzimšanas dienai, pievērsa tam speciālu uzmanību, rakstot, ka žēlastība ir „īstais centrs, no kura perspektīvas ir jālasa vēstījums, kuru satur dažādi viņa teksti”.

To var saskatīt arī vārdos, kurus pāvests teica 2002.gadā Lagevņiku svētnīcā un kuri līdz pat šodienai saglabā savu aktualitāti. “Visos kontinentos, sākot no cilvēcisko ciešanu dziļumiem, paceļas lūgums pēc žēlsirdības. Tur, kur valda ienaids un atriebības kāre, kur karš nes sāpes un nevainīgu cilvēku nāvi, ir vajadzīga žēlsirdības žēlastība, lai nomierinātu prātus un sirdis, un liktu uzplaukt mieram. Tur, kur netiek respektēta dzīvība un cilvēka cieņa, ir nepieciešama Dieva žēlsirdīgā mīlestība, kuras gaismā parādās katras cilvēciskās būtnes neizsakāmā cieņa. Ir nepieciešama žēlsirdība, lai katra pasaules netaisnība izbeigtos patiesības spožumā”.

 

Kardināls Staņislavs Dzivišs

(pēc: „Wszystko Co Najważniejsze”[„Viss svarīgākais”], 23/2020)