Polija Latvijā

Polijas sūtniecība Bernē, "Polijas vēstniecība Eiropas kontinentam"

Pirms Otrā pasaules kara Polijas Republikas diplomātiskā pārstāvniecība Bernē nespēlēja īpaši nozīmīgu lomu Polijas ārpolitikā. Polijas un Šveices divpusējās attiecības diez vai varētu saukt par rosīgām, kaut arī Polija savu diplomātisko pārstāvniecību Bernē atvēra jau 1919. gadā, un šveicieši izveidoja savu pārstāvniecību Varšavā 1921. gadā. Protams, Polijas Republika piešķīra lielu nozīmi savai pārstāvniecībai Nāciju Līgā Ženēvā, Šveicē. Polijas Republikas delegātu vidū bija izcili politiķi un diplomāti, piem. Ignacijs Jans Paderevskis, Konstantijs Skirmunts, Aleksandrs Skšiņskis un Edvards Račiņskis. Nāciju Līgas Ženēvas mītnē ieradās daudzi Polijas pārstāvji, lai piedalītos Nāciju Līgas padomes un asamblejas sēdēs. Tomēr starpkaru periodā neviens Polijas politiķis neapmeklēja savu Šveices kolēģi, un arī neviena Šveices delegācija nebija ieradusies vizītē Polijā. Īsi pirms kara sākuma Bernes pārstāvniecībā, kuru vadīja sūtnis Tituss Komarņickis, strādāja divi diplomāti: sūtniecības pirmais sekretārs, Konsulārās nodaļas vadītājs Stefans Riņevičs un atašejs Staņislavs Nahliks, kā arī desmit līgumdarbinieki, tostarp Konstantijs Rokickis.

Pēc kara sākuma, neraugoties uz Vācijas spiedienu, varas iestādes Bernē nepiekrita Polijas pārstāvniecības slēgšanai. Ātri vien izrādījās, ka sūtniecības darbība ievērojami iziet ārpus neitrālās Šveices robežām. Tas kļuva īpaši redzams pēc 1941. gada, kad Vācija iekaroja vai pakļāva gandrīz visas Eiropas valstīs. Aleksandrs Ladoss, kurš 1940. gada aprīlī pārņēma sūtniecības Šveicē vadību, rakstīja Polijas Ārlietu ministrijai Londonā: "1942. gadā PR sūtniecība Bernē ir [gandrīz] vienīgā Eiropas kontinentā, izņemot Skandināvijas un Pireneju pussalas, kura var darboties un pastāvēt uz normāliem noteikumiem. Pārstāvniecības Francijā darbojas nelegāli, vēstniecība Vatikānā – ieslēgta mūros. Pārstāvniecības darbības apjoms ievērojami palielinājies. Pārstāvniecība Bernē faktiski ir kļuvusi par Polijas vēstniecību visam Eiropas kontinentam”.

Polijas valdībai Londonā A.Ladosa vadītā sūtniecība patiešām kļuva par informācijas, korespondences un finanšu līdzekļu sūtīšanas ķēdes galveno posmu, kuri bija paredzēti lielākajai daļai poļu bēgļu Vācijas satelītvalstīs vai tās iekarotajās valstīs. Ar sūtniecības Bernē starpniecību palīdzība nonāca līdz atbalsta saņēmējiem ne tikai pašā Šveicē, bet arī Ungārijā, Rumānijā, Dienvidslāvijā, Francijā, Grieķijā un Itālijā, kā arī ārpus Eiropas, tai skaitā Japānā un Ķīnā. Nozīmīgu lomu spēlēja fakts, ka sūtniecībai bija iespēja sadarboties ar Ženēvā bāzēto Starptautisko Sarkano Krustu, kurā kā Polijas Sarkanā Krusta pārstāvis tika akreditēts kņazs Staņislavs Albrehts Radzivils.

Sūtniecība sniedza palīdzību gandrīz visu kara laiku, un lielāko grupu starp palīdzības saņēmējiem veidoja ebreju izcelsmes cilvēki. Īpaši nozīmīga bija palīdzības akcija ebrejiem okupētajā Polijā. Sadarbībā ar Starptautisko Sarkano Krustu Polijas sūtniecība piedalījās  preču un zāļu pārsūtīšanā, vāca un izplatīja informāciju, kā arī nodrošināja piekļuvi saviem saziņas kanāliem Šveices un Amerikas organizācijām, kas sniedza palīdzību ebrejiem Polijā. Unikāls Polijas diplomātu iesaistīšanās piemērs Eiropas ebreju glābšanā bija Dienvidamerikas valstu pasu izmantošana, ar ko 1940.-1943. gadā nodarbojās Ladosa vadītā "Bernes grupa". Līdzās pārstāvniecības vadītājam grupas locekļu vidū bija pirmais sekretārs un vēlāk sūtniecības padomnieks Stefans Riņevičs, vicekonsuls Konstantijs Rokickis, atašejs Juljušs Kīls un ebreju kopienas pārstāvji, kas ar viņiem sadarbojās - advokāts Ābrahams Silberšeins un tirgotājs Haims Aiss.

 

Aleksandrs Ladoss (Šveice)

Daudz kas liecināja, ka ietekmīgais un ambiciozais Tautas partijas [Stronnictwo Ludowe] politiķis Aleksandrs Ladoss, kuram 1939. gada oktobrī Parīzē ģenerālis Vladislavs Sikorskis uzticēja ministra amatu bez portfeļa, ieņems Polijas pārstāvniecības vadītāja amatu Turcijā, nevis Šveicē. Taču 1939. gada decembrī Ladosam nācās piekāpties un atdot savu portfeli valdībā vēl ietekmīgākam un vērienīgākam tautzemnieku politiķim Staņislavam Kotam. Kompensācijā  viņam tika apsolīts vēstnieka amats Ankarā. Šāda iespēja radās tāpēc, ka drīz pēc valdības izveidošanas premjerministrs Sikorskis un ārlietu ministrs Augusts Zaļeskis mēģināja izrēķināties ar pirmsseptembra politiskās nometnes vadošajiem pārstāvjiem diplomātijas aprindās. Amatus zaudēja viens no vadošajiem sanācijas [Pilsudska piekritēji] atbalstītājiem, vēstnieks Juljušs Lukasevičs Parīzē un bijušā Polijas Republikas prezidenta I.Moscicka dēls, sūtnis Briselē Michals Moscickis. Kā nākamo bija paredzēts atlaist Polijas vēstnieku Turcijā Mihalu Sokolņicki, kas bija kaislīgs Pilsudska piekritējs. Ministrs Zaļeskis jau paziņoja vēstniekam, kas viņa misija noslēgsies 1940. gada sākumā, taču ... Turcijas puse diplomātiski lika saprast, ka nepiešķirs apstiprinājumu, t.i. iepriekšējo piekrišanu Sokolņicka pēctecim pārņemt viņa funkcijas. Līdz ar to Zaļeskis atteicās no šiem plāniem, un Ladosam tika piedāvāta kārtējā vakantā vieta, kura izveidojās pēc tam, kad no Bernes tika atsaukts sūtnis Tituss Komarņickis, kurš bija saistīts ar Beku un tika uzskatīts par Nāciju Līgas pretinieku. 1940.g. aprīlī Ladoss uzsāka darbu kā pilnvarotais lietvedis, jo Šveice atteicās dot apstiprinājumu Komarņicka pēctecim strādāt sūtņa rangā.

Ladoss dzimis 1897. gadā Ļvovā, Pirmā pasaules kara laikā dzīvoja Austrijā un Šveicē, kur pabeidza studijas un strādāja par žurnālistu. Pēc atgriešanās Polijā iestājās diplomātiskajā dienestā. Bija pilnvarotais  pārstāvis aptaujas jautājumos Spišā un Oravā, Ārlietu ministrijas Preses departamenta vadītājs un Polijas delegācijas sekretārs miera sarunām ar Padomju Krieviju Minskā un Rīgā. 1922. gadā strādāja Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta Centrāleiropas nodaļā, bet gadu vēlāk, pateicoties Vincentija Vitosa rekomendācijām kļuva par Polijas Republikas sūtni Rīgā. Šo amatu zaudēja 1926. gadā, pēc tam, kad bija atklāti kritizējis Pilsudski un viņa maija apvērsumu. 1927.g. devās uz kārtējo  ārzemju pārstāvniecību, kļūstot par Polijas Republikas ģenerālkonsulu Minhenē. Tur atkal krita par upuri savai naidīgajai nostājai pret Pilsudski - 1931. gadā, kad Juzefs Beks kļuva par ministra vietnieku, Ladoss tika atsaukts no Vācijas un atlaists no Ārlietu ministrijas. Līdz pat kara sākumam viņš stiprināja savas pozīcijas Tautas partijā un nodarbojās ar publicistiku.

Būdams Polijas sūtniecības Bernē vadītājs, Aleksandrs Ladoss Otrā pasaules kara laikā uzrakstīja vienu slavenākajām lappusēm Polijas diplomātijas vēsturē. Viņa vadītā iestāde spēlēja izšķirošu lomu Polijas valdības Londonā kontaktos ar poļu bēgļu kopienām okupētajās Eiropas valstīs un Tālajos Austrumos; uzturēja politiskos kontaktus ar Šveices varas iestādēm, pēc tam ar kārtējiem Konfederācijas pārstāvjiem, valdību un tās departamentiem (ministrijām), pirmkārt, Politikas, iekšlietu, kā arī Tieslietu un policijas; rūpējās par poļu bēgļiem Šveices teritorijā, it īpaši par 2. strēlnieku divīzijas 12 000 karavīriem, kas tika internēti pēc Francijas krišanas; veica propagandas kampaņu, norādot uz Vācijas lomu kara izraisīšanā un Trešā reiha atbildību par Polijā pastrādātajiem noziegumiem.

Tomēr īpašas atzinības vērta ir Ladosa darbība kā personas, kas akceptēja, organizēja un ietvēra diplomātiskās aizsardzības sfērā operāciju, kuras laikā nāves riskam pakļautajiem ebrejiem tika izsniegtas viltotas Latīņamerikas pases. Plašāks stāsts par to vēl sekos. Sūtniecība līdz pat kara beigām īstenoja pasākumus, lai glābtu ebrejus no iznīcināšanas. 1944. gada vasarā Polijas valdības uzdevumā Ladoss lūdza Šveices varas iestādēm vērsties pie Budapeštas valdības, lai apstādinātu Ungārijā īstenoto ebreju vajāšanu. Vēl 1945. gadā, jau pašā kara noslēguma fāzē, sūtniecība kā starpnieks piedalījās slepenajās sarunās ar Heinrihu Himleru par amerikāņu organizāciju iespējām izpirkt no koncentrācijas nometnēm izdzīvojušos ebrejus.

Aleksandra Ladosa pēckara liktenis joprojām nav pietiekami izpētīts. Pēc tam, kad lielākās rietumvalstis atteicās atzīt Polijas trimdas valdību Londonā, Ladoss nodeva pārstāvniecību Bernē  Varšavas varas pārstāvjiem un palika trimdā. Viņš apmetās Francijā, kur 50. gadu vidū viņš sāka likt iluzoras cerības uz sadarbības iespējām ar Polijas komunistiskās varas pārstāvjiem. 1956. gadā viņš pirmo reizi ieradās Varšavā. Ladoss uzturēja sakarus ar izlūkdienesta un drošības iestāžu virsniekiem, sniedza viņiem noderīgu informāciju par emigrāciju un sagatavoja rakstiskus pētījumus. Galu galā 1960. gadā viņš atgriezās Polijā, bet trīs gadus vēlāk nomira Varšavā.

 

Stefans Riņevičs (Šveice)

Stefans Riņevičs visu kara laikā bija Ladosa vietnieks un Bernes misijas Konsulārās nodaļas vadītājs. Viņš bija diplomāts, kurš lieliski pārzināja Šveices realitāti. Viņš ieradās pārstāvniecībā jau 1938. gada decembra pirmajās dienās un pusotru gadu sadarbojās ar iepriekšējo misijas vadītāju sūtni Titusu Komarņicki. Ja ticēt vēl viena cita "Ladosa grupas" dalībnieka Juljuša Kīla teiktajam, tad sūtniecība jau 1939.-1940. gadu mijā, t.i. vēl Komarņicka vadības laikā, nodarbojās ar viltotu pasu sūtīšanu uz  Poliju: “tas, pirmkārt, bija saistīts ar to, lai no Krievijas okupētās [Polijas] daļas varētu dabūt ārā noteiktus cilvēkus, par kuriem mēs uztraucāmies". Šīs darbības detaļas nav labi zināmas. No J.Kīla sniegtajām liecībām Šveices policijai 1943. gadā izriet, ka pases – nav zināms aizpildītas vai neaizpildītas - tika pirktas no Paragvajas goda konsula Bernē Rūdolfa Hīgla un pēc tam nenoskaidrotā veidā nodotas saņēmējiem PSRS, lai viņi varētu ar šīm pasēm nokļūt līdz Kobes pilsētai uz PSRS-Japānas robežas. Tur Polijas konsulātam bija jāizsniedz viņiem jaunas, autentiskas Polijas pases, kas ļāva turpināt ceļu. Visticamāk Riņevičs, kā misijas vadītāja vietnieks, par šīm lietām zināja.

Viņš piedzima Tarnopolē 1903. gadā. Pabeidza ekonomikās un politikās studijas Vīnē un Parīzē, un 1920. gadu beigās iestājās Polijas Republikas diplomātiskajā dienestā. 1928. gadā, kā līgumdarbinieks devās uz Polijas sūtniecību Bernē, kur sāka pildīt darba pienākumus sūtniecības Konsulārajā nodaļā. 1930. gadā kā Ārlietu ministrijas pastāvīgais darbinieks kļuva par šīs nodaļas vadītāju. Pēc trim gadiem atgriezās Varšavā, kur strādāja Ministra birojā. 1935. gadā viņš kļuva par konsulu un Polijas sūtniecībā Rīgā Konsulārās nodaļas vadītāju. Pildot diplomātisko misiju Latvijas galvaspilsētā viņš bija tuvu saskaries ar nāvi apstākļos, kas saviļņoja Polijas Otrās Republikas sabiedrisko domu. 1936. gada 28. decembrī viņš iekāpa pasažieru lidmašīnā Lockheed L-10 PLL Lot, kas veica regulāru reisu no Ļvovas uz Varšavu. Susecas rajonā netālu no Ļubļinas Tomašovas lidmašīna iekļuva ļoti sarežģītos laika apstākļos un apledoja. Pilots pieņēma lēmumu veikt ārkārtas nosēšanos. Tomēr lidmašīna zaudēja stabilitāti, 10 metru augstumā pagriezās uz kreiso spārnu un ietriecās zemē, pēc tam sadalījās divās daļās un pēc degvielas eksplozijas aizdegās. Tā bija traģiskākā aviokatastrofa Otrās Polijas Republikas laikā. Divi no 12 lidmašīnas pasažieriem gāja bojā uz vietas, Riņevičs tika ievainots. Pēc atveseļošanās viņš turpināja darbu sūtniecībā Rīgā, bet 1938. gadā jau būdams pirmā sekretāra rangā, atkārtoti nokļuva Polijas sūtniecības Bernē Konsulārās nodaļas vadītāja amatā. 1943. gada aprīlī viņš saņēma paaugstinājumu un kļuva par sūtniecības padomnieku.

Kopā ar Aleksandru Ladosu viņš nodrošināja pasu viltošanas operācijas diplomātisko aizsardzību. Viņš nospēlēja lielu lomu Bernes policijas pārvaldes priekšnieka Heinriha Rotmunda pārliecināšanā nesaukt pie atbildības operācijas  dalībnieku ebreju Ābrahāmu Silberšeinu, ko šveicieši arestēja 1943. gada rudenī. Riņevičs arī mēģināja pasargāt no dienesta atbildības Peru konsulu Hosē Mariju Barreto, kurš izsniedza savas valsts nelegālas pases. Diemžēl nesekmīgi, jo pēc tam, kad lieta nāca dienas gaismā, Peru sūtni Bernē atlaida no amata.

Riņevičs strādāja Bernes sūtniecībā līdz kara beigām. Tad viņš sākumā dzīvoja Šveicē, bet 1940. gadu beigās emigrēja uz Franciju, pēc tam devās uz Argentīnu, kur aktīvi darbojās poļu kopienā. Viņš nomira Buenosairesā 1988. gadā.

 

Konstantijs Rokickis (Šveice)

Galvenajos vilcienos lieta izskatījās šādi: ja uz Aleksandra Ladosa un Stefana Riņeviča pleciem gūlās "Bernes grupas" diplomātiskās aizsardzības nodrošināšana un augstākā līmeņa kontaktu uzturēšana ar Polijas un Šveices politiķiem, kā arī vadošajiem Eiropas un Amerikas ebreju organizāciju darbiniekiem, bet uz Juljuša Kīla pleciem - sadarbība ar ebrejiem Šveicē, tad Konstantijs Rokickis šajā grupā pildīja operācijas izšķirošo uzdevumu – viņš manuāli izrakstīja viltotas pases konkrētiem cilvēkiem.

Rokickim bija liela konsulārā pieredze. Dzimis Varšavā 1899. gadā, viņš 1931. gada decembrī tika pieņemts darbā Ārlietu ministrijā kā līgumdarbinieks. Jau pēc četrām nedēļām Rokickis aizbrauca strādāt uz Polijas ģenerālkonsulātu Minskā. 1933. gadā atgriezās Varšavā, bet tikai uz īsu laiku. 1934. gada sākumā viņš stājās amatā Polijas konsulātā Rīgā, tad 1936. gadā devās uz sūtniecību Kairā, bet 1939. gada februārī, joprojām kā līgumdarbinieks, sāka strādāt sūtniecībā Bernē.

1942. gadā Dienvidamerikas valstu viltotu pasu izgatavošana attīstījās arvien plašākā mērogā. No Rūdolfa Hīgla pirktās tukšās pasu veidlapas nokļuva pie Rokicka kopā ar personas datiem un fotogrāfijām, kas bija jāievieto neaizpildītās veidlapās. Pēc mūsdienu Polijas vēstniecības Bernē aprēķiniem, 1942. un 1943. gadā Rokickis izrakstīja vismaz trīs pasu sērijas ar numuriem 42, 43 un B/43. Salīdzinot atrasto dokumentu zemākos un augstākos kārtas ciparus var secināt, ka Polijas konsuls izrakstījis vismaz 1056 pases.

Pēc diplomātiskā dienesta atstāšanas 1945. gadā, Rokickis apmetās Šveicē. Viņš mira Lucernā 1958. gadā. Jad Vašem institūts 2019. gada aprīlī viņam piešķīra goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.