Polija Latvijā

Dzīvojam pārsteidzošos laikos. Pēdējie padsmit mēneši pagāja bailēs par veselību un dzīvību, bažās par nākotni. Daudzi poļi uzdeva sev jautājumu ne tikai par to, vai viņiem izdosies nesaslimt ar koronavīrusu, bet arī par to, vai viņiem joprojām būs darbs, vai viņu ģimenēm būs nodrošināta finansiālā drošība un vai viņu bērniem nebūs jāatvadās no cerībām uz labāku nākotni.

Covid-19 pandēmija attīstības ziņā tiešām varēja mūs atsviest atpakaļ līdz 90.gadu līmenim.  Pietiek vien paskatīties uz dažu, tai skaitā Eiropas valstu šausmīgiem ekonomiskiem datiem, lai ieraudzītu, ka melnais scenārijs nebija tikai izdomājums no kādas katastrofu filmas. Taču šis scenārijs nepiepildījās tāpēc, ka šodien, atšķirībā no 90.gadiem, poļi varēja paļauties uz valsti, kas aktīvi iesaistījās palīdzības sniegšanā visiem, kuriem tā bija nepieciešama.  Bezprecedenta atbalsts t.s. „pretkrīzes vairoga” un „finanšu vairoga” ietvaros ļāva mums samazināt COVID-19 krīzes katastrofālās sekas un apturēt 2020.gada IKP kritumu zem 3%, kas bija trešais labākais rezultāts Eiropā, savukārt lielo valstu grupā ar vairāk nekā 10 milj. iedzīvotāju, mums nebija konkurentu. Vēl lielāks panākums ir tas, ka mums izdevās uzturēt bezdarbu apmēram 3% līmenī, kas ir absolūti labākais rezultāts Eiropas Savienībā.  

Kārtējie dati tikai apliecina, ka Polijas ekonomikai krīzes apstākļos klājas tiešām labi. 2021.gada martā tika sasniegts visu laiku eksporta rekords - vairāk nekā 110 mljrd. zlotu vērtībā. Maijā iepirkumu vadītāju indekss (PMI) pārsniedza 57 punktu līmeni – tas arī ir labākais rezultāts mērījumu vēsturē. Dažus mēnešus iepriekš Eiropas Komisija norādīja, ka Polija ir viena no tām četrām ES dalībvalstīm, kuras gan īstermiņā, gan ilgtermiņā ir spējušas nodrošināt publisko finanšu stabilitāti. Šādā situācijā var pieļaut tikai vienu kļūdu  - pārstāt rīkoties, uzskatot, ka lietas rit pareizā virzienā.

Krīze – iespēja vai katastrofa?

Krīze, no kuras negūstam mācības, ir katastrofa. Taču krīze, kura ir pareizi atpazīta un izprasta, ir ne tikai jaunu iespēju laiks, bet arī pārmaiņu akselerators – šādi divos teikumos varētu apkopot ieceri, kas ir Polijas jaunā kursa pamatā.

Pašreizējā krīze ir īpaša ar to, ka atrisinājumi nav atrodami mācību grāmatās. Velti tos meklēt Hajeka vai Lasalla darbos, jo neviena ekonomiskās krīzes teorija nav paredzējusi situāciju, kad gandrīz visā pasaulē pēkšņi iestājas ekonomisko un sociālo aktivitāšu paralīze.

Pret COVID-19 krīzi mums ir jādarbojas tāpat, kā ārsti darbojas pret pašu koronavīrusu. Mums nav konkrētu zāļu, taču pēc pieredzes cenšamies ietekmēt slimības simptomus. Savukārt vēsturiskā pieredze māca, ka uz krīzi, – lai ar ko tā būtu saistīta, – ir jāreaģē ar paaugstinātu valsts aktivitāti, jo krīze ir jāvada, un to nedrīkst pamest novārtā.

1933.gadā Amerikas prezidents Franklins Rūzvelts ieviesa Jauno kursu (New Deal), kas bija atbilde uz Lielo depresiju. Reformu programmas mērķis bija ekonomikas stimulēšana, ārējās tirdzniecības atdzīvināšana un milzīgas publiskās investīcijas – tika izbūvēti 120 tūkst. publisku  ēku un 77 tūkst. tiltu. Nākamajā desmitgadē Savienotās Valstis apņēma automaģistrāļu tīkls. Lūk, šis ir scenārijs, kas šodien Polijai kalpo par iedvesmas avotu.

Polijas jaunais kurss jeb jaunā kvalitāte

Polijas jaunā kursa mērķi iekļauj sevī ne tikai atjaunošanu pēc pandēmijas, bet arī tādu ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas pārveidošanu, kas nodrošinātu Polijai lielāku noturīgumu pret nākamajām krīzēm, lielāku taisnīgumu un ļautu mums sasniegt jaunu attīstības līmeni.

Pandēmijas izraisīto problēmu diagnostika bija jāsāk ar stāvokli veselības aprūpes sistēmā.  COVID-19 rezultātā visu, pat bagātāko valstu, veselības aprūpes sistēmas atradās uz sabrukuma robežas. Polija, protams, nebija izņēmums. Ja nebūtu stingras ierobežojumu politikas un ja neticamā tempā netiktu izbūvēts pagaidu slimnīcu tīkls, arī mūsu valstī notiktu epidemioloģiskā katastrofa. Grūti iedomāties tās mērogu un haosu, kas valdītu, ja mēs iepriekš nebūtu īstenojuši veselības aprūpes sistēmas lielākās daļas digitalizāciju.

Pēdējo 5 gadu laikā ieguldījumi veselības aprūpes sistēmā pārsniedza 100 mljrd. zlotu, taču tās kvalitāte joprojām neatbilst poļu gaidītajiem standartiem. Šis ir skaidrs signāls, ka pašreizēja medicīniskās aprūpes finansēšanas sistēma ir sasniegusi savu maksimumu. Ir laiks beigt filozofēt par reorganizāciju. Ja vēlamies panākt kvalitatīvu lēcienu, kas pacels Poliju līdz Rietumvalstu līmenim, ir strauji jāpieliek visi iespējamie pūliņi, lai veselības nozarei novirzītu 7% no IKP.

Polijas nodokļu paradokss

Tas nozīmē pārmaiņas veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modelī, tātad izmaņas nodokļu sistēmā. Līdz šim Polija bija vienīgā valsts, kur nodokli varēja samazināt par daļu no veikto veselības apdrošināšanas iemaksu apmēra. Visas sistēmas struktūra bija izveidota tā, ka visvairāk pelnošiem cilvēkiem bija vieglāk optimizēt savus nodokļus. Tādējādi, kaut gan Polijas nodokļu sistēma nomināli ir progresīva, tomēr faktiski tā ir kļuvusi regresīva. Cilvēki ar mazākiem ienākumiem maksā proporcionāli lielākus nodokļus, nekā cilvēki, kas pelna vairāk.  

Nesakārtotība Polijas nodokļos ne tikai aizskāra taisnīguma sajūtu, bet arī padarīja neiespējamu īstenot sociālo izlīdzināšanu. Tā arī galvenokārt veicināja nevienlīdzības padziļināšanos, savukārt krīzes situācijā šīs parādības tikai pastiprinājās. 

Krīze ir kā spēcīgs jūras vilnis. Milzīgus kuģus tas tikai šūpo, taču maziem kuģiem draud ar nogrimšanu. Jaunākie pētījumi skaidri rāda, ka pandēmiskais 2020.gads padziļināja ienākumu nevienlīdzību. Neatkarīgi no krīzes bagātie cilvēki kļuva vēl bagātāki, savukārt nabadzīgākie, tieši grūtu apstākļu dēļ, ir zaudējuši vēl vairāk.

Patiesi solidāras Polijas virzienā

Polijas jaunais kurss, kas sakņojas plaši izprastas un patiesas solidaritātes garā, pievēršas šiem izaicinājumiem. Šī ir solidaritātes horizontālā dimensija, tātad tās ir rūpes par sociālo taisnīgumu, par ienākumu nevienlīdzības izlīdzināšanu, par atbalstu tiem, kas pelna vismazāk. Šajā jomā mēs piedāvājām palielināt līdz 30 tūkst. zlotiem ienākumu robežu, līdz kurai tiek piemērots ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamais minimums. Šī robeža ir līdzvērtīga Rietumvalstu līmenim: tā ir augstāka nekā Francijā, bet līdzīgā kā Dānijā. Taču Polijas kurss pievēršas arī  solidaritātes vertikālajai dimensijai, ko varētu saukt par starppaaudžu solidaritāti. No vienas puses tā ir atgriešanās pagātnē, tas ir materiālais atbalsts senioriem, neapliekot viņu pensiju ar nodokļiem, tā ir atgriešanās pie vērtībām, bez kurām ir grūti iedomāties Polijas un visas Eiropas sabiedrības nākotni. No otras puses tā arī ir spēja parūpēties par nākamajām paaudzēm un ielikt attīstības pamatus, kas ļaus mūsu bērniem pelnīt vairāk un strādāt labākos apstākļos, un pēdējais, bet ne mazāk svarīgais – dzīvot vidē, kur var elpot tīru gaisu, nevis tikai lasīt par to, kā par kādu greznību, kas pieejama tikai izredzētajiem. 

XXI gadsimta 20. gadu sākums ir ārkārtīgi svarīgs brīdis Polijai. Stāvam uz līdz šim nepiedzīvota mēroga civilizācijas pārmaiņu sliekšņa. Vēsturisko apstākļu dēļ iepriekš šādas pārmaiņas varējām vien pasīvi novērot. Šodien mums ir iespēja kļūt par to aktīviem dalībniekiem  un galvenajiem spēlētajiem. Scenārijs jau ir gatavs. Pietiek vien ar to, lai mēs kopīgi īstenotu Polijas jauno kursu. Centīsimies tam panākt pēc iespējas plašāku sabiedrības atbalstu, jo tikai tad šāda veida stratēģijas atzīstamas par veiksmīgām.

Mateušs Moraveckis

Polijas Republikas premjerministrs

Teksts publicēts vienlaikus ar Polijas ikmēneša viedokļu izdevumu „Wszystko Co Najważniejsze” [„Viss svarīgākais”] kopīgi ar Nacionālās piemiņas institūtu un Polijas Nacionālo banku.