Polija Latvijā

Vēsturnieki Minhenes vienošanos jau sen ir novērtējuši negatīvi. Grūti attaisnot toreizējo bezdarbību, jo Rietumiem bija pienākums palīdzēt sabiedrotajai Polijai pēc 1939.g. uzbrukuma. Tomēr pat šie Lielbritānijas un Francijas grēki – piekāpšanās un Hitlera prasību pieņemšana 1938. gadā, pasivitāte attiecībā uz 1939. gada uzbrukumu, nekādā ziņā nav salīdzināmi ar Padomju Savienības aktīvo lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā kopā ar Trešo Reihu. Molotova un Ribentropa pakts apvienoja abus parakstītājus aktīvas agresīvas politikas īstenošanā pret atlikušajām Centrālās un Austrumeiropas brīvajām valstīm. Šādas politikas tiešās sekas bija Vācijas un PSRS agresija pret Poliju, kas sākās attiecīgi 1939. gada 1. septembrī un 17. septembrī. Tādejādi šīs divas totalitārās valstis izraisīja globāla konflikta uzliesmojumu, kura rezultātā gāja bojā miljoniem cilvēku.

Krievijas prezidents jau vairakkārt ir mēģinājis ļoti ciniskā veidā pārlikt atbildību par kara izraisīšanu tieši uz Poliju - PSRS un Vācijas kopīgās agresijas upuri. Krievijas prezidenta kritiskie slēdzieni par Versaļas miera līgumu, šķiet atbalsojas un saskan ar saukļiem, kurus Vācijas nacionālsociālistiskā propaganda un PSRS komunistiskā propaganda gandrīz vienbalsīgi noformulēja vēl starpkaru gados. Tas ir pārsteidzoši, ka Krievijas prezidents, -  izmantojot selektīvus un neobjektīvus komentārus par Polijas un Čehoslovākijas konfliktu pierobežas dēļ, kas 1919.g.– 1938.g. ietekmēja abu valstu attiecības, vai arī izmantojot no konteksta izrautus citātus, - mēģina piesegt divu diktatoru, Hitlera un Staļina,  gadu vēlākas militārās sadarbības noziedzīgo dimensiju.

Savā rakstā prezidents nemin, kas īstenībā bija padomju uzbrukums Polijai. Viņš arī nepaskaidro, kāds sakars ir viņa jaunajai/vecajai (staļiniskai) tēzei par PSRS drošības stiprināšanu  ar masveida represijām pret civiliedzīvotājiem. Viņš arī nepiemin simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju, neaizsargātu vīriešu, sieviešu un bērnu likteņus, kuri no PSRS okupētajām teritorijām tika deportēti uz nometnēm PSRS iekšienē. Staļina un Hitlera draudzības laikā padomju dienesti miljoniem cilvēku pakļāva šausminošu noziegumu peklei un paverdzināšanas mocībām.

Prezidents nav minējis, kāds sakars ir šķietamajām PSRS rūpēm par tautu drošību ar tūkstošiem kara gūstekņu nogalināšanu Katiņā un citās soda izpildes vietās, kuru paši krievi Nirnbergā kvalificēja kā genocīdu (piedēvējot to vāciešiem). Viņš nav minējis arī brutālo agresiju pret Somiju, kas saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu tika Padomju Savienībai. Viņš nav minējis, ka tieši par to Padomju Savienība, kā agresorvalsts, tika sodīta ar izslēgšanu no viņa kritizētās Nāciju Līgas. Ir pamats uztraukties par pašreizējā Krievijas valsts līdera nicinošiem izteicieniem, kas attaisno Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vardarbīgo aneksiju. Vai tas viss ir jāsaprot arī kā brutālo represiju un noziegumu pret civiliedzīvotājiem visās PSRS okupētajās valstīs  1939.g.-1941.g. pilnīga akceptēšana? Tieši tāpat var attaisnot Trešā reiha veikto Čehoslovākijas aneksiju, nerunājot par vardarbīgo un agresīvo politiku – Hitlers taču arī pabāza dokumentus par atteikšanos no neatkarības. Prezidents nepiemin arī PSRS izejvielu piegādes Trešajam reiham, kad tas uzbruka Norvēģijai, Dānijai, Beļģijai, Holandei, Francijai un kaujas laikā par Angliju, nedz arī citas Padomju Savienības un Vācijas sadarbības sekas.

Prezidents Putins attēlo karu ar iepriekš sabiedroto Vāciju, kas sākās 1941. gadā, līdzīgi kā Staļins. Sarkanā armija cieta smagus zaudējumus un galu galā uzvarēja divu totalitāro varu cīņā. To neviens nenoliedz. Savukārt civilizētās pasaules pienākums ir atgādināt, ka abas valstis – Padomju Savienība un Trešais reihs kopš 1939.gada veda agresīvus karus, un abas valstis, īstenojot nacionālā sociālisma un komunisma ideoloģiskos mērķus, nežēlīgi nogalināja un paverdzināja miljoniem cilvēku.

Pasaulei un Krievijai ir jāatgādina, ka Padomju Savienība savu uzvaru pār Trešo reihu izmantoja, lai pret Poliju un citām Eiropas tautām īstenotu savas agresīvas politikas jauno posmu. Tā atkārtoti sagrāba Polijas austrumu vojevodistes un pakļāva pārējo Polijas daļu, neskatoties uz to, ka visa kara laikā Polija cīnījās pret Vāciju kā sabiedrotā valsts. Kad 1945.gadā Rietumvalstis svinēja kara beigas, kontinenta centrālajā un austrumu daļā aiz dzelzs priekškara, zem padomju jūga sākās jauns paverdzināšanas periods. Padomju Savienība turpināja savu noziedzīgo, represīvo un terora politiku. Staļina dienesti brutāli izsūtīja no savām dzīves vietām veselas tautas. Turpinājās dažādu tautību cilvēku izvešana lopu vagonos uz Gulaga koncentrācijas nometnēm. Staļina propaganda runāt par to aizliedza, un arī Krievijas prezidents šodien par to atcerēties nevēlas.

Raksturīgi, ka prezidenta Putina uzstāšanās sakrīt ar 80.gadadienu kopš Sarkanā armija ieņēma Lietuvu, Latviju un Igauniju, kas nozīmēja šo valstu neatkarības zaudēšanu uz vairākiem gadu desmitiem. Publikācija parādījās tieši pirms 75.gadadienas kopš noslēdzās Polijas pagrīdes valsts 16 vadītāju paraugprāva. Krievi uzaicināja viņus uz sarunām kā sabiedrotās valsts pārstāvjus. Pēc tam viņi tika arestēti izmantojot viltību, izvesti uz Maskavu un notiesāti safabricētā prāvā. Polijas premjerministra vietnieks, viens no ministriem un Tēvijas armijas komandieris nekad netika atbrīvoti no padomju cietuma. Tas traģiskā veidā simbolizē padomju totalitārā režīma īstenoto Centrāleiropas un Austrumeiropas paverdzināšanu.

Krievijas prezidentam ir taisnība: vēsturi labāk atstāt speciālistiem un godprātīgiem vēstures pētniekiem. Viņam pašam nebūtu jārīko šādi plaši vēstures popularizēšanas pasākumi. Pietiks ar to, ja viņš atkal atvērs pētniekiem padomju un Krievijas arhīvus.