Polija Latvijā

Vai "koronavīrusa" krīze, vai drīzāk tās ekonomiskās sekas potenciāli var iznīcināt Eiropas Savienību?

Pašreizējo ar koronavīrusa pandēmiju un tās ekonomiskajām sekām saistīto notikumu mērogs ir ievērojami lielāks salīdzinājumā ar visām krīzēm, kas notikušas pēdējos simts gados. Labākais piemērs, kas ilustrē problēmas lielumu, ir bezprecedenta bezdarbnieku skaits ASV, kas pēc septiņām nedēļām sasniedz jau 38,6 miljonus.

Pirms dažām nedēļām FAZ [Frankfurter Allgemeine Zeitung] slejā rakstīju, ka jostas savilkšanas stratēģija 2007.g. - 2013. g. krīzes laikā nav attaisnojusies. Tāpēc ES jāsniedz noteikta atbilde, kas rada sviru mūsu kontinenta attīstībai. Laikā, kad pasaules ekonomikā notiek dramatiskas izmaiņas, tai jābūt ieguldījumu svirai infrastruktūrā, inovācijās un cilvēkā. Mēs nevaram būt atpalicēji jau no paša šīs jaunās globālās konkurences sākuma.

Kādas būs krīzes sekas jaunajām ES dalībvalstīm - Polijai un V4 valstīm? Vai krīze var padziļināt ekonomisko šķirtni starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm?

Labu, Eiropas rezultātu varam sasniegt tikai darbojoties komandā. Koronavīrusa pandēmija visu Eiropu skāra simetriski un simetriskai jābūt arī atbildes reakcijai. Centrālās un Austrumeiropas fiskālā un monetārā reakcija ir bijusi iespējama pateicoties pēdējos gados piekoptajai saprātīgai politikai. Vienu no diviem instrumentiem - Finanšu vairogu - jau izmantojuši 170 000 uzņēmumu, kas nodarbina 1,7 miljonus cilvēku. Kopējā paketes vērtība ir aptuveni 20% no IKP. Tomēr krīzes sekas mūs visus skar vienāda mērā.

Ticu, ka kārdinājums iedarbināt „divus ātrumus”, kas satraucoši bieži parādījās diskursā, konstruējot ES nākotni, tagadējā, pilnīgi jaunā situācijā, tiks galīgi noraidīts, jo visu ES valstu solidaritātes principa ievērošana ir pretkrīzes pasākumu panākumu pamatnoteikums.

Savā ziņā pēc finanšu un pēc migrācijas krīzes šī ir jau trešā reize, kad problēmu skartais "Eiropas slimnieks" drīzāk atrodas kaut kur kontinenta dienvidos. Savukārt, veselie “tīģeri” ir Centrāleiropā un Austrumeiropā, un principā palīdzība viņiem vairs nav vajadzīga - šāds iespaids varētu nostiprināties. Kā jūs to redzat?

Tas, no kā mums šobrīd būtu visvairāk jāuzmanās, ir dalīšana slimajos un veselajos. Jo tas ir vērtējošs, pat stigmatizējošs dalījums. Tikmēr nav ne labākas, ne sliktākas Eiropas. Ir viena Eiropa, kurai vajadzīga solidaritāte un sadarbība, jo tikai tā Eiropa var izkļūt no šīs krīzes spēcīgāka. Fakts, ka pēdējos gados Polija un Višegradas grupas valstis ir attīstījušās visdinamiskāk, nozīmē, ka šajā grūtajā laikā Eiropas sabiedrībai mēs varam dot vairāk spēka un svaiguma.

Pie apspriežu galda tiek piedāvātas dažādas ieceres, kā finansēt cīņu pret krīzi ES. Ir Vācijas-Francijas, ir Nīderlandes-Austrijas, ir  Eiropas Komisijas koncepcija. Kura no tām, no Polijas viedokļa, izskatās saprātīgākā (un kāpēc)?

No Polijas viedokļa labākais būtu tāds piedāvājums, kas īstenotu elastības un “vienotas daudzveidībā” Savienības principus. Tam ir jāatbilst dažādām cietušo dalībvalstu vajadzībām.

Ir acīmredzami, ka valstis, kurās tradicionāli lielu lomu spēlē tūrisms, būs nepieciešami pavisam citi atbalsta instrumenti nekā valstīm, kurās IKP veido autorūpniecība. Vēl citi attīstības instrumenti jāpiedāvā valstīm, kurām ņemot vērā grūto situāciju, kas izveidojusies no komunisma laikiem, ir nepieciešama kohēzijas politika, investīcijas tiltos, ceļos, dzelzceļā, enerģētikā.

Diemžēl, krīze rada zināmus zaudējumus visiem. Bet ja varēsim attiecīgi ātri pieņemt atjaunošanas programmu, jauno Māršala plānu Eiropai, tad spēsim pēc-Covida krīzi pārvērst panākumos un stiprināt ES.

Tikmēr tur valda kāds politiķis, kas tradicionālo ASV ārpolitiku  ir apgriezis kājām gaisā un kā neviens cits viņa priekšgājējs, veicina bijušo partneru atsvešināšanos. Jums, kā Polijas pārstāvim, ir jābūt ļoti satrauktam par to.

Noteikti uzticēšanās kredīts starp partneriem ASV un ES pēdējā laikā tika iedragāts, kaut gan es atturētos meklēt vainīgos, it īpaši tikai vienā pusē.

Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropai ir vienādas vērtības - demokrātija, brīvība, cilvēka cieņa un cilvēktiesības. Ja vēlamies, lai šīs vērtības saglabātos un attīstītos, ir nepieciešama eiroatlantiskā sadarbība.

Mēs dzīvojam pārmaiņu, nestabilitātes laikos, bīstamā un dinamiskā laikmetā. Eiropai ir jārūpējas par savu drošību. Ir grūti iedomāties Eiropas un pasaules drošības arhitektūru bez Amerikas līdzdalības. Laba, saprātīga sadarbība starp ASV un Eiropu ir taisnīgas pasaules kārtības priekšnoteikums.

Jaroslavs Govins, vēl nesen ministrs, ar savu neatlaidīgumu panāca, ka prezidenta vēlēšanas, kuras nebija iespējams sarīkot 10.maijā, tika atliktas. Vai tā bija nelojalitātes izpausme, vai Jūs personīgi varat arī iedomāties, ka kādreiz varētu ar viņu sadarboties kārtējā valdībā?  

„Apvienotie labējie“ ir plaša politisko spēku nometne, kas apvieno dažādas straumes. Tā tas bija no paša sākuma, un bez tā nebūtu iespējamas šī spēka vēlēšanu uzvaras.

Uzticēšanās politiskajiem partneriem „Apvienoto labējo“ nometnes ietvaros ir mūsu mērķu veiksmīgas īstenošanas priekšnoteikums. Šī uzticība paliek nemainīga, un tā netika iedragāta diskusiju un vienošanos laikā par velēšanu norisi.

Tātad drīzumā notiks prezidenta velēšanas. Vai pilsoni var būt pārliecināti, ka šīs būs „brīvas un godīgas” vēlēšanas, tai skaitā arī lielākās opozīcijas partijas jaunajam kandidātam Rafalam Tšaskovskim? Un ka nebūs pamats šīs vēlēšanas apstrīdēt?    

Prezidenta vēlēšanas, kurām mēs tagad gatavojamies, notiks saskaņā ar demokrātiskām vēlēšanām piemītošiem īpašības vārdiem – tās būs tiešas, vienlīdzīgas, vispārīgas, un balsošana būs aizklāta. Vēlēšanas vienmēr bija un arī būs šādas, un minējums, ka tas varētu būt citādi, ir absolūti nepieņemams.

Protams, ir politisks izaicinājums, kas ir saistīts ar epidēmiju - bet arī citas valstis, organizējot vēlēšanu procedūru, tika noliktas tādas pašas izvēles priekšā. Tomēr Vācijā, Francijā vai Šveicē vēlēšanas nenotika valsts mērogā, un tās nebija saistītas ar valsts augstākās amatpersonas izvēli. Līdz ar to diskusijas par vēlēšanu procedūras formu ir karstākas nekā citās valstīs.

Šodien šķiet, ka izredzes uzvarēt būtu arī kādam no opozīcijas kandidātiem. Vai esat gatavs kohabitācijai, jeb sadzīvošanai ar prezidentu no citas nometnes?

Prezidents Andžejs Duda bauda lielu atbalstu poļu vidū un ir gaidāmo vēlēšanu favorīts. Ar viņu veidojas ļoti laba sadarbība, kam pandēmijas reālijās izrādījās izšķiroša nozīme.

Var rasties iespaids, ka valdošās nometnes spārns, - kuru  partijas “Likums un taisnība” priekšsēdētājs Jaroslavs Kačinskis nesen nosauca par “radikālo”, -  papildus karos par pasaules uzskatiem (par LGBT, politiku vēstures jautājumos, utt.) ir iepinis tos, kas cīnās par valsts modernizāciju un par to, lai Polijas tirgus ekonomika kļūtu arī sociāli atbildīga un taisnīga. Vai nebūtu labāk šajos karos spert soli atpakaļ?

Priekšsēdētājs Kačiņskis arī sacīja, ka mēs esam ļoti plašs veidojums, un šis formāts ir mūsu panākumu avots.

Jā, tā ir modernizācijas programma. Tas tomēr nenozīmē, ka atkāpsimies no savām vērtībām. Mūsu mērķis ir gudra modernizācija, kas neatsakās no tradīcijām.

Tas pats spārns jūsu valdībā virza kārtējās izmaiņas tiesu sistēmā, par kurām (Augstākās tiesas lietā) drīz var tikt uzliktas finansiāla rakstura sankcijas, nemaz nerunājot par tēla zaudējumu. Vai raizējaties par to?

Tiesu sistēmas organizēšana ir katras dalībvalsts suverēns lēmums. Uzsveru, ka saskaņā ar Konstitūcijā noteikto, Polija organizē tiesu sistēmu tā, lai tā būtu godīga, caurredzama un efektīva līgumos noteikto pilnvaru ziņā.

Sekojot līdzīgiem procesiem citās valstīs, neesmu pamanījis, ka Čehijas Republikas Augstākās tiesas jaunā priekšsēdētaja Petra Angyalossi iecelšana amatā vai bijušā CDU politiķa Stefana Harbarta nominēšana Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja amatā, tiktu plaši komentēta un kritizēta Eiropas Komisijā. Polija vienmēr ir atvērta dialogam un aktīvi tajā piedalās, tomēr šis dialogs jāīsteno izpratnes garā, ievērojot likumu un vēsturiskos apstākļus.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās ir notikusi Austrumvācijas tiesnešu un prokuroru lustrācija. Tikai aptuveni 30 % tiesnešu tika saglabāts aktīvo pilnvaru termiņš. Mums, Polijā nekad nav bijusi tāda iespēja attīrīties no komunistiskās pagātnes, kāda bija Vācijai.  

Tomēr 2020. gadā, pārsvarā nav runa par personālijām, jo partijas “Likums un taisnība”  priekšsēdētājam, pirmkārt rūp “pārbaužu un līdzsvara” samazināšana vai tas būtu tiesu sistēmā, vai plašsaziņas līdzekļos. Šo personu esamība pamatoti tiek uztverta kā bremze valdošo plānu īstenošanā.

Visas mūsu veiktās darbības notiek likuma robežās un tiešā veidā izriet no konstitūcijā un likumos noteiktā. Šo diskusiju varētu reducēt līdz kāda toreizējās valdošās partijas deputāta nekaunīgajam paziņojumam, kurš 2014. gadā teica: "Ja jūs uzvarēsiet vēlēšanās, tad varēsiet balsot par ko vēlaties". Tomēr piecu gadu garumā mēs joprojām sastopamies ar  uzstādījumu, ka nevaram pieņemt likumus, neskatoties uz mūsu demokrātiskajām pilnvarām to darīt. Neskatoties uz mūsu pilnvarām, kas tika apstiprinātas pagājušā gada parlamenta vēlēšanās.

Pēc 2015. gada Jagelonu klubs rakstīja, ka partija “Likums un taisnība” spēs iznīcināt veco sistēmu, bet izveidot jaunu tā nespēs. Vai pēdējo mēnešu notikumi apstiprina šāda veida prognozes?

Galīgi aplami. Tas deva iespēju pārveidot sociālo sistēmu, novērst galējo nabadzību, ieviest pabalstus ģimenēm (kas šodien Eiropā ir vieni no plašākajiem), samazināt sociālo nevienlīdzību. Esam arī izveidojuši efektīvu attīstības institūciju sistēmu. Mums ir izdevies veikt veselības aprūpes un daudzu sabiedrisko pakalpojumu digitalizāciju. Īstenojam virkni infrastruktūras projektu. Es varētu vēl diezgan ilgi turpināt uzskaitīt, bet gribu pateikt to, ka - pretēji tai etiķetei, kuru mums mēģina piekarināt,- mēs, pirmkārt, esam politiskais spēks, kas veic modernizāciju, veido efektīvas valsts iestādes, nodrošina labākus sociālos un sabiedriskos pakalpojumus.