Polija Latvijā

Otrais pasaules karš noslēdzās ar Vācijas padošanos un kapitulācijas akta noslēgšanu, kuru pirms septiņdesmit pieciem gadiem, 7. maijā parakstīja Vācija un sabiedrotie. Tas stājās spēkā nākamajā dienā, jo Staļins pieprasīja atzīt Sarkanās armijas lomu Berlīnes atbrīvošanā. Līdz ar to maršals Georgijs Žukovs un vācu feldmaršals Vilhelms Keitels kapitulācijas aktu parakstīja 1945. gada 8. maija vakarā, kad laika starpības dēļ Maskavā jau bija 9.maijs.

Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis Otrā pasaules kara beigu gadadienu svin šodien, savukārt Maskava Uzvaras dienu, kad parasti tiek rīkota plaša parāde Sarkanajā laukumā, svinēs rīt.

Intervijā Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis dalās  pārdomās par to, ko viņa valstij nozīmē vēsture un kā tā ietekmē mūsdienu Eiropu.

1. Premjerministra kungs, koronavīrusa pandēmijas dēļ Maskava bija spiesta atcelt Otrā pasaules kara noslēguma svinības, bet Polijas amatpersonas uz tam vispār netika uzaicinātas. Varbūt tas tāpēc, ka kara sākuma 80. gadadienā, pagājušā gada 1. septembrī, netika uzaicinātas Krievijas amatpersonas?

Polijas izslēgšana no dalības svinībās atspoguļo Maskavas izvirzīto nosacījumu, kas nozīmē tikai vienu: lai piedalītos vēsturiskās debatēs, ir jāpiekrīt Krievijas naratīvam. Taču Polijai tas nozīmētu piekrist meliem, bet mēs nevaram pieļaut situāciju, kad bendes un upuri tiek samainīti vietām. Molotova-Ribentropa pakts ir tiešs pierādījums tam, ka agresija pret Poliju, ietekmes zonu sadale un Baltijas valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas okupācija tika gatavota kopīgi. Šā lēmuma rezultātā miljoniem pilsoņu tika pakļauti masu represijām.

2. Krievi apsūdz jūs par necieņu pret daudzu Sarkanās armijas karavīru piemiņu, kuri gāja bojā cīņā ar nacistiem. Kā jūs atbildēsit uz šiem pārmetumiem?

Sarkanā armija palika mūzu zemē gandrīz 50 gadus, uzspiežot mums komunistiskā režīmu, kuru noraidīja nomācošs vairums poļu. Sarkanās armijas rīcība Polijā nebūt nebija vērsta uz mūsu neatkarības atjaunošanu, bet tieši pretēji – uz atkārtotu suverenitātes atņemšanu. Lai to atgūtu, mums bija jāgaida līdz pat 1989. gadam.

3. Daudzi pieminekļi tika demontēti…

Ir jānošķir divas lietas: demontēt vai pārveidot par muzeju objektiem pieminekļus, kas simbolizē Polijas paverdzināšanu un izrādīt cieņas pret Sarkanās armijas karavīru apbedījumu vietām. Polijas varas iestādes rūpējas par visām mūsu zemē kritušo karavīru atdusas vietām, neatkarīgi no viņu tautības. Visi šie kapi tiek uzturēti un atjaunoti par Polijas valsts līdzekļiem. Es arī sagaidītu, ka Krievijā tāda pašā veidā tiek izrādīta cieņa pret poļu - padomju represiju upuru apbedījumu vietām.

4. Gadu pēc Otrā pasaules kara beigām, 1946. gada 8. jūnijā, Londonā notika Uzvaras parāde, uz kuru poļi arī netika uzaicināti. Šogad bija plānots sarīkot līdzīgu pasākumu, tikai šoreiz ar poļu veterānu piedalīšanos. Kā jūs izskaidrojat šādu laika intervālu?

Otrā pasaules kara laikā poļi ne tikai izpildīja savas sabiedroto saistības, iesaistoties aizsardzības operācijās Francijā un Lielbritānijā, bet arī kopā ar sabiedrotajiem cīnījās no 1939. gada līdz pat kara beigām. Poļi kļuva slaveni ar daudzās frontēs izrādītu varonību, un kā piemēru, varētu minēt Montekasīno ieņemšanu, kuru paveica ģenerāļa Andersa komandētās karaspēka vienības vai arī poļu pilotu ieguldījumu kaujā par Angliju. Diemžēl, sakarā ar Eiropas iesaistīšanos aukstajā karā un Polijas nonākšanu PSRS ietekmē, poļu varoņi nesagaidīja reabilitāciju. Vairāki komandieri, piemēram, ģenerālis Sosabovskis vai ģenerālis Mačeks, visu atlikušo mūžu palika trimdā, kur viņiem nācās fiziski smagi strādāt. Turklāt daļai no viņiem tika atņemta Polijas pilsonība, bet tiem, kas nolēma dzīvot Polijā, kā piemēram, kapteinis Vitolds Pileckis, - kurš brīvprātīgi nokļuva Aušvicē, lai sniegtu informāciju saviem sabiedrotajiem, - komunistiskās varas piesprieda nāvi.

5. Vai jūsuprāt, Eiropai ir pareizs priekšstats par Polijas vēsturi un atmiņu?

Nacistiskās Vācijas un Padomju Krievijas noziegumi prasīja miljoniem nevainīgu dzīvību. Poļi zina, cik svarīgi ir pieminēt upurus, it īpaši bijušo vācu koncentrācijas nometņu vietās, kas tika uzceltas okupētajā Polijas teritorijā. Polijas valsts uztur un gadā par tādām nāves izpildes vietām, kā Aušvica-Birkenava, Treblinka vai Majdaneka. Ar bažām un satraukumu raugos uz piemiņas vietu likteni citās valstīs, tai skaitā uz situāciju ar Guzenes nometnes paliekām Austrijā. Tā ir vieta, kur tika izpildīti nāves sodi poļu inteliģencei, ebrejiem no Polijas un Eiropas, kā arī dažiem tūkstošiem Itālijas pilsoņu. Kopumā Mauthausen-Guzenes nometnē tika ieslodzīti un noslepkavoti veselu 26 valstu pilsoņi. Neraugoties uz vērtīgām vietējo iedzīvotāju iniciatīvām, līdz šai dienai neesam sagaidījuši no Austrijas valsts reālu rīcību. Tāpēc apliecinu gatavību uzņemties iniciatīvu izpirkt šīs teritorijas, lai izveidotu pienācīgu piemiņas vietu un izglītošanas centru. Par brīdinājumu nākamajām paaudzēm, lai nekad nākotnē tāda cilvēka cieņas sabradāšana vairs nevarētu notikt.

6. Daži saka, ka gan Krievija, gan arī Ķīna izmanto vīrusa īpaši skārto valstu vājumu, kā piemēram, Itāliju,  lai īstenotu savu politisko propagandu, aizbildinoties ar medicīnisko palīdzību. Vai jūs piekrītat šādam viedoklim?

Cīnoties pret koronavīrusu mums jārīkojas solidāri, jo vīruss nepazīst robežas un uzbrūk visiem cilvēkiem. Tomēr nevar naivi ticēt, ka visa starptautiskā palīdzība, it īpaši no valstīm, kas tiecas dominēt pasaulē, piemēram, no Krievijas vai Ķīnas, tiek sniegta vienīgi altruistisku motīvu dēļ. Palīdzībai cīņā pret koronavīrusu vajadzētu izpausties labas kvalitātes produktu piegādes, pieredzes apmaiņas un mediķu komandu misiju veidā, neuzstādot nosacījumus un neiejaucoties tās valsts iekšējās lietās, kura saņem šo palīdzību. Mums jābūt ārkārtīgi jutīgiem, lai neviens neizmantotu vājuma brīdi, ko var izraisīt pandēmija un sagaidāmā ekonomiskā krīze, lai izjauktu mūsu savienības un apdraudētu mūsu drošību.

7. Krievija un Ķīna ir nozīmīgi Eiropas tirdzniecības partneri: kādas, jūsuprāt, ir iespējas īstenot sadarbības politiku, ievērojot Eiropas intereses?

Koronavīrusa pandēmija lika mums nežēlīga veidā aptvert, cik trausla ir mūsu sociāli ekonomiskā sistēma. Tā parādīja, cik ļoti Eiropa ir atkarīga pat piegādes ķēdēm no citiem kontinentiem. Mums ir jāuztur attiecības ar šīm valstīm, bet ne uz mūsu iekšējās, Eiropas solidaritātes rēķina.

8. Runājot par solidaritāti: vai jūs neuzskata, ka arī Polija migrantu jautājumā nebija īpaši solidāra ar Itāliju?

Migrācijas krīze bija lakmusa pārbaude Eiropas valdošajiem politiķiem. Kopš krīzes paša sākuma mēs esam uzsvēruši divvirzienu, paralēlu darbību nepieciešamību: humanitārā palīdzība bija jāvērš uz reģioniem, kur tā ir visvairāk nepieciešama un kur atrodas konfliktu perēkļi, kā arī bija jāveic pasākumi, lai ES ārējo robežu padarītu necaurlaidīgu tā, lai nelikumīga šķērsošana kļūtu neiespējama.

Saskaņā ar ESAO datiem pēdējos gados Polija ir pieņēmusi visvairāk imigrantu pasaulē, no kuriem ievērojamu skaitu veido ukraiņi. Daļa šo cilvēku ir bēgļi no kara apņemtajām teritorijām. Esam solidāri ar tiem, kam nepieciešama palīdzība.

9. Vai Polija atbalsta kopīgo Eiropas aizsardzības politiku?

Mēs Polijā ļoti nopietni uztveram jautājumus, kas ir saistīti ar mūsu valsts un visas ES drošību. Kara sākums Ukrainas austrumos un Krimas aneksija 2014. gadā ir skaidrs signāls, ka draudi ir reāli. Kā viena no nedaudzajām Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīm izpildām savas saistības finansēt bruņotos spēkus 2,0% no IKP. Iesaistāmies ES iniciatīvās ES Pastāvīgās strukturētās sadarbības ietvarā drošībā un aizsardzībā. Jā, drošības jautājumos Eiropai jārunā vienā balsī.

10. Eiropas Komisija uzsākusi ES likumdošanas pārkāpuma procedūru pret Poliju sakarā ar likumu par tiesu, kas mazinātu Polijas tiesnešu neatkarību un nebūtu savienojams ar ES tiesību pamatprincipu prioritāti. Kā reaģēs jūsu valdība?

Pieturamies pie viedokļa, ka tiesu varas organizācija ir dalībvalstu suverēns lēmums. Polija saskaņā ar spēkā esošu konstitūciju cenšas panākt tiesu varas godīgumu un caurskatāmību. Mēs apzināmies, ka ne visiem šāds godīgums ir izdevīgs, bet es ar gandarījumu varu konstatēt, ka šajā rīcībā mēs neesam vieni: arī Slovākijas valdība ir paziņojusi par reformu programmu tieslietu jomā.

11. Kāda ir Polijas nostāja jautājumā par atbalstu, kas būtu jāsniedz koronavīrusa visvairāk ietekmēto valstu ekonomikām?

Mums ir nepieciešams jauns Māršala plāns, kura pamatā ir Eiropas investīcijas, kas nodrošina ekonomikas attīstības sviras. Ņemot vērā ES ekonomiku atšķirības, viena mehānisma piemērošana visās valstīs nav iespējama. Tāpēc ir jāizprot dienvidu valstu situācija, tāpat kā mēs sagaidām izpratni par mūsu vajadzībām. Mums jāizstrādā ambiciozs budžets, lai reālā palīdzība pēc iespējas ātrāk sasniegtu iedzīvotājus, kuriem tā ir visvairāk nepieciešama.