Polija Latvijā

 

20.gadsimts atnesa pasaulei neiedomājamas ciešanas un simtiem miljonu cilvēku nāvi, kas tika noslepkavoti slimu totalitāru ideoloģiju vārdā. Nacisma, fašisma un komunisma nāves pļauja mūsu paaudzes cilvēkiem ir acīm redzama. Nepārprotams ir arī tas, kas ir atbildīgs par šiem noziegumiem - un kuru pakts uzsāka II Pasaules karu, visasiņaināko konfliktu cilvēces vēsturē.

Diemžēl, jo vairāk laika paiet kopš šiem traģiskajiem notikumiem, jo mazāk mūsu bērni un mazbērni zina par tiem. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi turpināt skaļi stāstīt patiesību par II Pasaules karu, tā izraisītājiem un upuriem – un pretoties jebkuriem vēstures sagrozīšanas mēģinājumiem.

Atmiņas par šo ļaunumu ir īpaši svarīgas Polijai – kara pirmajam upurim. Mūsu valsts pirmā pieredzēja nacistiskās Vācijas un Padomju Krievijas bruņoto agresiju. Tieši Polija bija pirmā valsts, kas cīnījās, aizstāvot brīvu Eiropu.

Taču pretošanās šiem ļaunajiem spēkiem nav vienīgi atmiņas par poļu varonību – tas ir kaut kas daudz svarīgāks. Šī pretošanās ir visas šodien brīvās un demokrātiskās Eiropas mantojums, kura stājās pretī diviem totalitārisma režīmiem. Šodien, kad dažs labs savu politisko mērķu dēļ vēlas samīdīt atmiņas par šiem notikumiem, Polijai ir jāaizstāv patiesība. Nevis savu interešu vārdā, bet tā visa vārdā, ko saucam par Eiropu.

1939.gada 23.augustā parakstītais Molotova-Ribentropa pakts nebija “neuzbrukšanas līgums”. Tā bija politiskā un militārā alianse, kas sadalīja Eiropu divās ietekmes zonās – gar trīs Polijas upju – Narevas, Vislas un Sanas - veidoto līniju. Mēnesi vēlāk, līguma “Par draudzību un robežu” starp Vāciju un PSRS parakstīšanas rezultātā 1939.gada 28.septembrī, tā tika pārcelta uz Bugas upes līniju. Tas kļuva par neiedomājamu noziegumu prologu, kuri nākamajos gados tika paveikti šīs līnijas abās pusēs.

Hitlera-Staļina pakts tika īstenots zibenīgi: 1939.gada 1.septembrī nacistiskā Vācija uzbruka Polijai no rietumiem, dienvidiem un ziemeļiem, bet 1939.gada 17.septembrī Padomju Savienība paveica to pašu, iebrūkot Polijā no austrumiem.

1939.gada 22.septembrī Brestļitovskā notika liela militārā parāde – nacistiskā Vācija un Padomju Krievija svinēja kopīgo uzvaru pār neatkarīgo Poliju. Šādas parādes rīko nevis neuzbrukšanas līguma puses, bet gan sabiedrotie un draugi.

Tieši tā bija arī Staļina un Hitlera gadījumā – ilgu laiku viņi bija ne tikai sabiedrotie, bet pat draugi. Viņu draudzība bija uzplaukusi tiktāl, ka Staļins - vēl pirms kara sākuma no Trešā reiha uz Padomju Savienību aizbēgušo 150 vācu komunistu grupu, - 1939.gada novembrī nodeva Hitleram kā “dāvanu”, tādējādi pakļaujot viņus neizbēgamai nāvei.

Padomju Savienība un Trešais reihs visu laiku cieši sadarbojās. Konferences laikā Brestā 1939.gada 27.novembrī abu valstu drošības dienestu pārstāvji pārrunāja sadarbības metodes un principus cīņā pret Polijas neatkarības organizācijām okupētajās teritorijās. Kārtējās NKVD un SS darbinieku sadarbībai veltītās konferences notika arī Zakopanē un Krakovā (1940.gada martā). Tās nebija sarunas par neuzbrukumu, bet gan par cilvēku, Polijas pilsoņu likvidēšanu (t.i. nogalināšanu) un kopīgajām sabiedroto darbībām, lai Poliju iznīcinātu pilnībā. 

Bez Staļina līdzdalības Polijas sadalīšanā un bez dabas resursiem, kurus Staļins piegādāja Hitleram, nacistiskās Vācijas noziedzīgais aparāts nespētu pārņemt kontroli pār Eiropu. Pēdējie piegādes vilcieni no PSRS uz Vāciju izbrauca 1941.gada 21.jūnijā – tikai vienu dienu pirms nacistiskā Vācija uzbruka savam līdzšinējam sabiedrotajam. Pateicoties Staļinam, Hitlers varēja nesodīti iekarot kārtējās valstis, ieslodzīt ebrejus no visa kontinenta geto un sagatavot holokaustu – vienu no lielākajiem noziegumiem cilvēces vēsturē.

Staļins iesaistījās noziedzīgajās darbībās austrumos, pakļaujot sev vienu valsti aiz otras un attīstot nometņu struktūru, kuru krievs Aleksandrs Solžeņicins nosauca par “Gulaga arhipelāgu”. Šajās nometnēs miljoniem cilvēku, komunistiskās varas pretinieki, tika iznīcināti verdzisku un nāvējošu spaidu darbu mocībās.

Komunistiskā režīma noziegumi sākās vēl pirms II Pasaules kara sākuma, kad 1920.gadu sākumā bada nāvē nomira miljoniem krievu, kad iestājās Lielais bads, kura rezultātā mira daudzi miljoni Ukrainas un Kazahstānas iedzīvotāju, kad sākās Lielā tīrīšana, kuras laikā tika nogalināti gandrīz 700 tūkstoši Padomju Savienības politisko pretinieku un parasto pilsoņu, pārsvarā krievi, kā arī kad veikta tā saucamā NKVD “poļu operācija”, kuras laikā tika nošauti galvenokārt poļu izcelsmes PSRS pilsoņi. Nāvei tika pakļauti bērni, sievietes un vīrieši. Tikai “Poļu operācijas” laikā vien pēc NKVD datiem tika nošauti vairāk nekā 111 tūkstoši cilvēku – viņus apzināti nogalināja padomju komunisti. Tolaik Padomju Savienībā būt polim nozīmēja nāves spriedumu vai daudzus gadus izsūtījumā.

Par šīs politikas turpinājumu kļuva jau pēc Padomju Savienības uzbrukuma (1939.gada 17.septembrī) paveiktie noziegumi, tādi, kā 22 tūkstošu poļu virsnieku un elites pārstāvju noslepkavošana, piemēram, Katiņā, Harkovā, Tverā, Kijevā un Minskā, kā arī noziegumi, kas tika veikti NKVD spīdzināšanas telpās un spaidu darbu nometnēs padomju impērijas attālākajos rajonos.

Lielākie komunisma upuri bija Krievijas pilsoņi. Vēsturnieki lēš, ka PSRS vien tika nogalināti ap 20-30 miljonu cilvēku. Nāve un darba nometnes sagaidīja arī tos, par kuriem rūpējas ikviena civilizēta valsts, - gūstekņus, kas atgriezās no kara. PSRS viņus uztvēra nevis kā kara varoņus, bet kā nodevējus. Šāda bija Padomju Krievijas „pateicība” karagūstekņiem – Sarkanarmijas karavīriem: nāve, darba un koncentrācijas nometnes.

Par visiem šiem noziegumiem atbild komunistu līderi ar Josifu Staļinu priekšgalā. Astoņdesmit gadus pēc II Pasaules kara sākuma pašreizējā Krievijas prezidenta politisko mērķu dēļ notiek mēģinājumi reabilitēt Staļinu. Taču šādiem mēģinājumiem ir jāsastopas ar stingru noraidījumu no ikkatra puses, kam ir vismaz pamatzināšanas par 20.gadsimta vēsturi.

Prezidents Putins ir vairakkārt melojis par Poliju, viņš vienmēr to ir darījis pilnīgi apzināti. Parasti tas notiek situācijā, kad vara Maskavā jūt starptautisko spiedienu sakarā ar savām darbībām. Šis spiediens notiek nevis vēsturiskajā, bet gan mūsdienu ģeopolitiskajā arēnā. Pēdējo nedēļu laikā Krievija ir piedzīvojusi vairākas būtiskas sakāves – ar neveiksmi beidzās tās mēģinājums pilnībā pakļaut sev Baltkrieviju, Eiropas Savienība kārtējo reizi pagarināja par Krimas pretlikumīgo aneksiju uzliktās sankcijas, t.s. “Normandijas formāta” sarunas ne tikai neveicināja šo sankciju atcelšanu, bet vienlaicīgi tika ieviesti kārtējie ierobežojumi, šoreiz tos ieviesa ASV. Tie zīmīgi apgrūtina projekta Nord Stream 2 īstenošanu. Vienlaikus Krievijas sportisti nupat tika diskvalificēti uz četriem gadiem par dopinga lietošanu.

Prezidenta Putina vārdus vērtējam kā mēģinājumu slēpt šīs problēmas. Krievijas līderis ļoti labi apzinās, ka viņa apsūdzībām nav nekāda sakara ar realitāti un ka Polijā nav pieminekļu ne Hitleram, ne Staļinam. Šādi pieminekļi mūsu zemē bija vienīgi tad, kad tos cēla agresori un noziedznieki – Trešais reihs un Padomju Krievija.

Krievijas tauta, kas ir lielākais pasaules vēsturē cietsirdīgākā noziedznieka Staļina upuris, ir pelnījusi zināt patiesību. Dziļi ticu tam, ka krievu tauta ir brīvu cilvēku tauta un tā noraida staļinismu pat tad, ja prezidenta Putina valdība cenšas to reabilitēt.

Nevaram pieļaut, ka tiek mainīti vietām bendes un upuri, nežēlīgo noziegumu veicēji un nevainīgie cilvēki, valstis, kurām uzbrukts. Mūsu kopīgās nākotnes un upuru piemiņas vārdā mums ir jāpasargā patiesība. 

Polijas Republikas premjerministrs

Mateušs Moraveckis [Mateusz Morawiecki]