Polija Latvijā

II Pasaules karš, kas sākās ar nacistu Trešā reiha uzbrukumu Polijai 1939.gada 1.septembrī, ir notikums, kuru ik gadu piemin visā Eiropā. Savukārt datums, kad Padomju Savienība uzbruka Polijai  - 1939. gada 17.septembris -  nav tik plaši zināms Rietumos. Tāpēc uzskatu, ka ir nepieciešams pastāvīgi atgādināt arī par šo notikumu, kas noteica manas Dzimtenes un citu Centrālās un Austrumeiropas valstu likteni uz veselu nākamo pusgadsimtu. Ja mēs, poļi, un citas mūsu reģiona tautas bieži apgalvojam, ka pazīstam Krieviju un saprotam tās imperiālistisko motivāciju labāk nekā Rietumi, mēs tā sakām tieši tāpēc, ka mums ir tā vēsturiska pieredze, kuru mums simbolizē 17.septembris.

Ar Sarkanās armijas iebrukumu Polijas teritorijā divarpus nedēļas pēc Vērmahta un tā gaisa spēku (Luftwaffe) uzbrukuma tika izpildīti  Hitlera-Staļina pakta slepenās daļas nosacījumi, kuru 1939.gada 23.augustā parakstīja abu diplomātiju vadītāji – Ribentrops un Molotovs. Divas totalitārās impērijas noslēdza aliansi, sadalot savā starpā līdz šim neatkarīgas Centrāleiropas valstis. Vācijas ietekmes zonā bija jāatrodas Polijas rietumu daļai, Lietuvai un Rumānijai, savukārt padomju ietekmes zonā – Polijas austrumu daļai, kā arī Latvijai, Igaunijai un Somijai.

Manai tautai svarīgākās pakta sekas bija neatkarīgas Polijas valsts likvidācija un mūsu teritorijas sadalīšana starp diviem okupantiem: nacistisko Vāciju un komunistisko Krieviju.  Citi līguma nosacījumi divos nākamajos gados tika daļēji pārveidoti. Somija saglabāja savu autonomiju pateicoties 1940. gada Ziemas karam. Savukārt Lietuva pēc nosacītas neatkarības epizodes tika iekļauta Padomju Savienībā. Taču sīkās izmaiņas neietekmēja svarīgāko pakta noteikumu - kopš tā laika mūsu Eiropas reģiona tautu un valstu likteni lēma Hitlera un Staļina imperiālismi.

Vācu okupācijas laikā Polija cieta milzīgus cilvēku un materiālos zaudējumus. Nacisti noslepkavoja 6 miljonus Polijas pilsoņu, tai skaitā gandrīz 3 miljonus Polijas ebreju. Viņi izpostīja un sadedzināja tūkstošiem Polijas pilsētu un ciemu, un galvenais -  valsts galvaspilsētu,  Varšavu. Viņi nozaga neskaitāmas materiālas un kultūras vērtības – gan privātus, gan publiskus, kuri nekad neatgriezās manā valstī. Tikai daži no tiem, kas veica vācu genocīdu un iznīcināšanu, kara noziegumus, masu teroru un zādzībās, pēc kara stājās Nirnbergas un Varšavas tribunālu priekšā un izcieta pelnītu sodu.

Nacistiskās Vācijas noziegumus vismaz morāli nosodīja visa brīvā pasaule. Diemžēl ar komunistiskās Krievijas noziegumiem notika savādāk. Tie palika nesodīti, un bieži vien aizmirsti.

Ko nozīmēja mums padomju okupācija, kas skara vairāk nekā pusi no pirmskara Polijas teritorijas? Tā nozīmēja Katiņas slaktiņu, kad tika noslepkavoti 22 tūkstoši gūstekņu – Polijas armijas virsnieki, policisti, karavīri, ierēdņi un citi politieslodzītie. Viņi tika nošauti, pārkāpjot visas starptautiskās konvencijas, jo Staļins viņus atzina par nepiekāpīgiem komunisma ienaidniekiem un savai Dzimtenei uzticīgiem patriotiem. Tā nozīmēja pusmiljona manu tautiešu deportāciju uz nometnēm un piespiedu apmešanos  Sibīrijā un Padomju Savienības Āzijas daļā - milzīga daļa no viņiem nekad neatgriezās no tās “necilvēcīgās zemes”, zaudējot dzīvību trimdā. Tā nozīmēja brutālu NKVD teroru un ideoloģisko indoktrināciju, poļu identitātes un nacionālās tradīcijas iznīcināšanu, piespiedu  komunisma principu ieaudzināšana bērniem un piespiešana atteikties no ticības.

Tas viss ir zināms ne tikai mums, poļiem. Tikpat labi to zina arī Baltijas tautas: igauņi, latvieši un lietuvieši. Un arī citas tautas, kuras nokļuva Padomju ietekmes zonā jau pēc Krievijas uzvaras pār Trešo reihu.

Hitlera-Staļina pakts piedzīvoja neveiksmi pēc nepilniem diviem gadiem, kad 1941.gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Staļina Krievijai. Taču princips, ka par Centrālās un Austrumeiropas valstu likteņiem  lemj nevis to brīvās tautas, bet imperiālo lielvalstu valdnieki, palika spēkā.

Padomju Savienība sakāva nacistus un 1945.gadā ieņēma visu Polijas teritoriju un tālākās valstis uz rietumiem un dienvidiem, līdz pat Elbai, Donavai un Dravai. Dažas šīs valstis  tiešā veidā tika pievienotas Padomju Savienībai un kļuva par tās sastāvdaļu – šāds liktenis sagaidīja baltiešus, baltkrievus un ukraiņus. Citās tika ieceltas marionešu valdības, kuras sastāvēja no Maskavai pilnībā pakļautiem vietējiem komunistiem – tā notika Polijā, Čehoslovākijā, Rumānijā, Ungārijā, Bulgārijā un austrumu Vācijā.

Mūsu tautām Trešā reiha sakāve nenesa kāroto brīvību. Atkarība no Krievijas impērijas ilga līdz pat komunisma sabrukumam – kopumā pusgadsimtu!

Vienīgi demokrātiskās pārmaiņas, kuras 1989.gadā iesāka Polijas Solidaritātes kustība, veicināja īstu poļu un citu Centrālās un Austrumeiropas tautu atbrīvošanu. Šīs tautas atguva savas suverēnas valstis. Lielākā daļa no tām pakāpeniski kļuva par pilnvērtīgām NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Taču mūsu reģiona valstu neatkarība vienmēr ir bijusi kā dadzis Krievijas imperiālistu acī. Tāpēc, tiklīdz Maskava attapās no šoka pēc Staļina ietekmes zonas zaudēšanas, tā sāka tiekties pēc impērijas atjaunošanas.   Atceramies militāro uzbrukumu Gruzijai 2008. gadā. Atceramies arī vairākkārtējo brutālu brīvības kustību apspiešanu Baltkrievijā un Ukrainā. Visbeidzot  atceramies Krievijas naidīgo politiku pret neatkarīgu Ukrainu, Krimas un Donbasa bruņoto aneksiju 2014.gadā, un galvenokārt -  kopš 2022.gada 24.februāra notiekošo pilna mēroga genocīda karu pret suverēno Ukrainas valsti.

Mūsu reģiona tautām, kas atceras vēsturisko pieredzi, kuru simbolizē šodienas datums – 17.septembris – nav šaubu, ka imperiālā Krievija atkal cenšas panākt ekspansiju uz citām valstīm. Krievija vēlas panākt to pašu, ko tā gribēja 1939.un 1940. gadā, kad  darbojās aliansē ar nacistisko Vāciju, un arī 1945. – 1991. gadā, kad patstāvīgi valdīja pār mūsu valstīm.

Krievija vienmēr grib iegūt varu pār Centrālo un Austrumeiropu. Taču brīvā Polija, brīvā Ukraina un visas parējās neatkarīgas mūsu reģiona valstis nekad tam nepiekritīs. Mūsu tautām tas ir dzīvības un nāves, identitātes saglabāšanas un izdzīvošanas jautājums. Šis ir mūsu nākotnes, drošības un panākumu jautājums.

Andžejs Duda [Andrzej Duda]

Teksts publicēts Polijas ikmēneša  izdevumā „Wszystko Co Najważniejsze” [„Viss svarīgākais”] vēstures projekta  ietvaros, kas tiek īstenots kopīgi ar  Nacionālās piemiņas institūtu un Polijas Nacionālo fondu.