Polija Latvijā

1945. gada 27. janvārī padomju karavīri atbrīvoja nacistiskās Vācijas Aušvicas koncentrācijas un nāves nometni. Tas, ar ko viņi tur sastapās, līdz šai dienai izraisa vislielākās šausmas un rada viennozīmīgu un absolūtu morālu nosodījumu.

Toreiz brīvību atguva gandrīz 7000 ieslodzīto. Pirms tam, laikposmā no 17. līdz 21. janvārim apmēram 56 000 ieslodzīto tika izvesti no Aušvicas un tās apakšnometnēm. Viņiem tika pavēlēts doties iznīcinošā nāves maršā uz Trešā reiha iekšieni. Tie, kas palika nometnē, bija cilvēki, kas līdzinājās ēnām un kas bija sakropļoti pastāvīgās, neiedomājamas fiziskās un garīgās spīdzināšanas rezultātā. Brīnumainā kārtā viņi bija izdzīvojuši šajos necilvēcīgajos dzīves apstākļos, ciešot badu, salu, slimības, vergu darbu, nežēlīgu sišanu un rīdīšanu ar suņiem, pazemojumus un ķengas. Daži no ieslodzītajiem bija noziedzīgu medicīnisko eksperimentu upuri. Katru dienu viņi vēroja savu likteņa biedru: vīriešu, sieviešu, vecu cilvēku, invalīdu un bērnu nāvi. Viņi bija daudzu nāvessodu liecinieki, arī tādu, kurus esesovieši veica nežēlīgas izklaides nolūkos. Daži ieslodzītie bija spiesti pārvietot gāzes kamerās noslepkavoto cilvēku ķermeņus un dedzināt tos krematorijās, apzinoties, ka viņi piedzīvos tieši tādu pašu likteni.

Šis ir tikai īss elles uz zemes virsas apraksts, kuras iemiesojums bija Aušvicas koncentrācijas un nāves nometne - vieta, kur tika nogalināti vairāk nekā miljons ebreju un tūkstošiem citu tautību upuru, tostarp poļi, romi, sinti un padomju karagūstekņi. Tāds pats liktenis sagaidīja miljoniem ebreju, kas tika noslepkavoti citās vācu nacistu nāves nometnēs: Treblinkā, Sobiborā, Belžecā, Kulmhofā, Štuthofā un desmitiem citās nometnēs. Trešā reiha varas iestādes bija ieplānojušas un īstenoja pilnīgu ebreju tautas iznīcināšanu. Tāpēc tika izveidots nometņu tīkls, kuras darbojās kā īstas nāves rūpnīcas. Slepkavības tur tika veiktas pēc rūpnieciskās darbības parauga - simtiem un tūkstošiem, efektīvi, ievērojot laika faktoru un transporta izmaksas, kā arī veicot detalizētu uzskaiti. Tik galēju cilvēcīguma un humanitātes zaudēšanu, iznīdējot miljoniem nevainīgu upuru, vēsture  vēl nebija piedzīvojusi.

Grūti izteikt to vārdos, grūti par to lasīt, par to runāt ... Bībeles Koheletas grāmatā mēs atrodam šādus vārdus: Jo daudzās gudrībās ir daudzas nepatikšanas, un tas, kas palielina zināšanas, palielina arī ciešanas. Tomēr mums tas ir jādara. Šīs zināšanas ir jānodod jaunajām paaudzēm, neskatoties uz ciešanām, kādas izraisa šīs zināšanas. Pasaules nākotne mums ir jāveido, balstoties uz dziļu izpratni par to, kas notika pirms vairāk nekā 75 gadiem pašā Eiropas sirdī, un par ko mums joprojām stāsta aculiecinieki. Lai par mūžīgu brīdinājumu mums kalpo arī tas, kas notika ar Leibnica, Gētes, Šillera un Baha pēcnācēju tautu, viņiem inficējoties ar  imperiālās augstprātības un rasistiskā nicinājuma vīrusu. Mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka pēdējais, izšķirošais solis ceļā uz Otro pasaules karu, karu, bez kura nebūtu notikusi holokausta traģēdija, bija 1939. gada 23. augustā starp Hitleru un Staļinu noslēgtais slepenais pakts, kas paredzēja brīvības un suverenitātes atņemšanu Centrālajai un Austrumu Eiropai, kā arī ciešu sadarbību starp abiem totalitārajiem režīmiem. Šī sadarbība ilga līdz pat pēdējām stundām, iekams nacistiskā Vācija pārsteidza Padomju Savienību ar 1941. gada 22. jūnijā uzsākto uzbrukumu.

Patiesība par holokaustu nedrīkst mirt. Patiesību nedrīkst izkropļot vai izmantot instrumentāli kādam mērķim. Ebreju bojāejas svētas piemiņas vārdā un izrādot cieņu pret pārējiem 20. gadsimta totalitārismu upuriem, mēs nedrīkstam  to paciest un arī nepacietīsim. Nepārstāsim neatlaidīgi virzīt mūsu centienus uz to, lai pasaule atcerētos šo noziegumu un lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos.

Polijas pretošanās kustība ļoti agri uzņēmās atklāt patiesību par holokaustu un atbalstīt ebrejus, kuriem draudēja iznīcināšana. Mūsu okupētajā teritorijā izveidotā Polijas pagrīdes valsts centās aizsargāt visus tos, kuri vēl nesen bija neatkarīgās Polijas pilsoņi. 1940. gada septembrī Polijas armijas virsnieks Vitolds Pileckis, vienojoties ar pagrīdes varas pārstāvjiem, apzināti ļāva sevi ieslodzīt Aušvicas koncentrācijas nometnē. No turienes viņš aizbēga 1943. gada aprīlī un pēc tam sagatavoja un iesniedza ziņojumu par tur notiekošo. Lūk, tā fragments: "Slimie [ar tīfu], bezsamaņā, bet arī gandrīz atveseļojušies (...) tika iebāzti mašīnās un aizvesti (...) uz gāzes kamerām. (...) Viens astoņgadīgs zēns lūdzas esesietim, lai viņu atstāj. Zēns nometās uz ceļiem viņa priekšā uz zemes. Esesietis iespēra viņam pa vēderu un iemeta mašīnā kā kucēnu." Arī Polijas trimdas valdības emisārs Jans Karskis savām acīm redzēja šausmas, kas notika Varšavas geto un Vācijas tranzīta nometnē Izbicā. Viņš sagatavoja memorandu par vāciešu sistemātiski īstenoto ebreju genocīdu. Sākot ar 1942. gada decembri, viņš ar šo dokumentu iepazīstināja viedokļu līderus un sabiedroto valstu augstākās varas iestādes. Vēl pirms tam Polijas valdības premjerministrs Londonā ģenerālis Vladislavs Sikorskis nosūtīja sabiedrotajiem notu, kas tika pieņemta Ministru padomes sēdē 1942. gada 6. jūnijā. Tajā viņš ziņoja: "... ebreju tautības iedzīvotāju iznīcināšana notiek neaptverami lielos apmēros. Tādās pilsētās kā Viļņa, Ļvova, Kolomija, Staņislavova, Ļubļina, Žešova, Mehova desmitiem tūkstošu ebreju tiek dzīti nāvē. Katru dienu Gestapo veic masveida nāvessodus Varšavas un Krakovas geto. (...) Ebreji Polijā tiek pakļauti visbriesmīgākajām vajāšanām savā vēsturē”.

Tajā pašā laikā Polijas pagrīdes valsts Valdības delegatūrā Polijā tika izveidota Ebreju atbalsta padome. Ar tās palīdzību gandrīz 50 tūkstoši cilvēku saņēma dokumentus, pajumti, naudu un medicīnisko aprūpi. Polijas diplomāti organizēja ebreju bēgšanu uz nacistiskās Vācijas nekontrolējām teritorijām. Ievērojama daļa cilvēku, kam izdevās pārciest holokaustu, savu dzīvību parādā bija tūkstošiem poļu Taisnīgo starp tautām. Mūsu ģimeņu stāstos, vēstures un literārajos dokumentos joprojām dzīva ir atmiņa par daudziem ebreju izcelsmes cilvēkiem, kurus slēpa bēniņos, pagrabos un rijās. Tāpat ir atmiņas par dalīšanos ar ebreju bēgļiem ar pieticīgu ēdienu vai par droša bēgšanas ceļa parādīšanu. Bet atcerēsimies, ka Polijā par katru šādu rīcību vācu okupanti cilvēkus sodīja ar nāvi. Tomēr šādu palīdzības sniegšanas gadījumu ir simtiem. Daudzu miljonu poļu vidū bija arī tādi, kas varēja palīdzēt bēgošajiem ebrejiem, bet nespēja pārvarēt bailes par savu un tuvinieku dzīvībām. Bija arī tādi, kas, zemisku instinktu vadīti, nodeva ebrejus vācu okupācijas varas pārstāvjiem vai paši veica apkaunojošas darbības pret viņiem. Tā laika dramatiskos apstākļos Polijas pagrīdes valsts šādus noziedzniekus tiesāja un izpildīja nāves spriedumus.

Vācu nacistu koncentrācijas nometnes, kas uzceltas okupētajā Polijā, mums bija un joprojām ir neizturams pazemojums. Tās ir pilnīgā pretstatā ar mūsu tūkstošgadu seno kultūru un vēsturi, ar poļiem piemītošo brīvības, iecietības un solidaritātes garu. Kaut gan ebreju genocīds tika īstenots gandrīz visā Eiropā, tomēr tas bija īpaši smags trieciens Polijas valstij, kas gadsimtiem ilgi bija daudznacionāla un daudzkonfesionāla. Ebreju kopiena pirmskara Polijā bija viena no lielākajām Eiropā. No 6 miljoniem Polijas Republikas pilsoņu, kas gāja bojā Otrā pasaules kara laikā (vairāk nekā piektdaļa no kopējā iedzīvotāju skaita), 3 miljoni bija Polijas ebreji. Un tieši viņi sastāda lielāko daļu no holokausta upuru skaita. Ebreju kopiena, kas gandrīz desmit gadsimtus dzīvoja un uzplauka Polijas zemē, dažu gadu laikā bija gandrīz pilnībā zudusi. Polija pēkšņi zaudēja tūkstošiem ebreju mākslinieku, pētnieku, ārstu, juristu un ierēdņu, uzņēmēju, amatnieku, tirgotāju un citu novērtētu profesionāļu. Noslepkavoto vidū bija arī ebreju laulātie, draugi, kaimiņi un līdzstrādnieki, kas nebija ebreji. Mūsu pilsētās saglabājas atmiņas par ebreju ciešanām, kurus vācu okupanti sadzina geto - cietumiem līdzīgajos rajonos. Šodien ir palikušas tikai dažas pirmskara sinagogas, kas kalpo kā lūgšanu nami. Saglabājušajās ebreju reliģisko skolu vai rituālo pirtu ēkās vairs neskan ne jidišs, ne ivrits. Pašreizējās Polijas robežās ir identificētas gandrīz 1200 ebreju kapsētas, bet vairs nav neviena, kas tos apmeklētu. Neatgriezeniski iznīcināti ebreju mākslas darbi un tautas lietišķās mākslas izstrādājumi, senās grāmatas, iespieddarbi un zinātnieku, rakstnieku un komponistu manuskripti.

Par ebreju vēsturi Polijā un viņu iznīcināto pasauli šodien stāstam caur publikācijām, valsts pētniecisko un kultūras iestāžu - muzeju, teātru, arhīvu un bibliotēku rīkotajām zinātniskajām konferencēm, festivāliem, izstādēm, koncertiem, kā arī pieminekļiem. Ebreju reliģiskās kopienas, sabiedriskās organizācijas, izdevniecības un žurnāli pakāpeniski atjaunojas. Mēs atbalstām šīs aktivitātes, jo vācu nacismam nevar būt galīgais vārds stāstījumā par Polijas ebrejiem un viņu ciešanām.

Atmiņas saglabāšanai par Šoa traģēdiju ir jākļūst par svarīgu un ilgstošu miera izglītošanas elementu. Par stāstu, kas dziļi iegulstas cilvēku sirdīs un nojauc aizspriedumu, sadalījumu un naida barjeras. Par mācību, kā izrādīt sapratni un palīdzēt tiem, kurus liktenis skāris vissmagāk.

Tieši šādā garā mēs atzīmēsim Starptautisko holokausta piemiņas dienu. Saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu tā jau piecpadsmit gadus tiek atzīmēta Aušvicas atbrīvošanas gadadienā. Tāpēc pēc četrām dienām ar valstu vadītājiem un augstajiem pārstāvjiem no visas pasaules mēs tiksimies Valsts muzejā Aušvica-Birkenava Polijā - vietā, kur  izkaisīti vairāk nekā viena miljona holokausta upuru pelni. Ar mums kopā būs izdzīvojušie sirmgalvji. Holokausta izbeigšanas simboliskajā  75. gadadienā mēs liecināsim par patiesību. Kopā mēs aicināsim uz mieru, taisnīgumu un cieņu starp tautām.

Mūžīgā piemiņa  un gods tiem, kas tika nogalināti koncentrācijas un nāves nometnē Aušvicā!

Mūžīgā piemiņa un gods holokausta upuriem!

 

Polijas Republikas prezidents

Andžejs Duda