Polija Latvijā

Gandrīz pirms gada, atzīmējot Polijas 3. maija Konstitūcijas pieņemšanas 230. gadadienu, mēs Varšavā uzņēmām Ukrainas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidentus. Mūsu valstis vieno labas kaimiņattiecības un kopīgas vērtības, kultūra, vēsture un arī pašreizējie izaicinājumi. Šo vienojošo saišu simbols ir pasaulē otrā mūsdienu Konstitūcija, kas pārveidoja poļu šļahtas demokrātiju par efektīvāku konstitucionālo monarhiju. Diemžēl tā bija novēlota rīcība. Trīs sabiedrotās neierobežotās monarhijas - Krievija, Prūsija un Austrija iznīcināja unikālo politisko un civilizācijas projektu - brīvību mīlošu, daudzetnisku un multireliģisku Pirmo Polijas Republiku. Mūsdienu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pilsoņu senči galvenokārt kļuva par cara pavalstniekiem un ar savām asinīm, īpašumu un darbu bija spiesti atbalstīt Krievijas impērijas paplašināšanos.

Atceroties šo vēstures mācību, laupīšanas, vajāšanas, kultūras mantojuma iznīcināšanu un genocīda aktus, ko Padomju Savienība un Krievija ir pastrādājušas pret mūsu tautām, kā arī ņemot vērā, ka kopš 2014. gada Krievijas Federācijas karaspēks ir faktiski okupējis Ukrainas teritorijas daļas, mēs, kā mūsu reģiona valstu prezidenti, parakstījām svinīgu deklarāciju. Tajā mēs norādījām, ka Eiropai, kas apvienojas, ir jābūt atvērtai visām valstīm un tautām, kurām ir kopīgas vērtības, un ka tautu solidaritāte, jo īpaši pie pašreizējiem draudiem mūsu kopējai drošībai, ir viens no miera, stabilitātes un attīstības stūrakmeņiem (...).

Tikpat spēcīgi šie paziņojumi izskanēja gandrīz gadu vēlāk - Polijas, Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas prezidentu atkārtotas tikšanās laikā. Šajā reizē, š.g. 13. aprīlī, prezidentus uzņēma pie sevis prezidents Volodimirs Zelenskis. Pulcējāmies Krievijas iebrucēju apšaudītā Kijevā.

Gadiem ilgi atkārtotie dramatiskie aicinājumi pēc stingras un solidāras Eiropas nostājas, saskaroties ar Krievijas neoimperiālismu, daļu no mūsu kontinenta politiskās elites tomēr nav pārliecinājuši. Putina režīma atklāti pasludinātā griba vienā vai otrā veidā atjaunot "tautu cietumu", t.i. Padomju Savienību un atgūt ietekmes sfēras bijušajās Austrumu bloka valstīs; komunisma un Staļina slavināšana; centieni ieviest šķelšanās garu Eiropas tautu saimē; mēģinājumi iejaukties NATO un ES valstu demokrātiskajās procedūrās; represijas, kas tiek īstenotas pret Krievijas disidentiem un ļaunprātīgi slepkavnieciski uzbrukumi viņiem; Krievijas bruņoto spēku regulāra Eiropas valstu gaisa un jūras telpu pārkāpšana un naidīgas darbības kibertelpā; iebrukums Gruzijā 2008. gadā un 2014. gada hibrīdkarš pret Ukrainu; 2021. gada hibrīduzbrukums, kad Maskavai pakļautais Lukašenko režīms pārveda migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju un pēc tam piespieda viņus forsēt Polijas austrumu robežu, kas ir arī ES un NATO robeža, – visi šie "brīdinājuma zvani" netraucēja dažiem politiķiem un viedokļu līderiem runāt par nepieciešamību "izprast Krieviju un tās jutīgumu". Mūsu  reģiona valstu pārstāvjiem neticēja, kad viņi brīdināja, ka agri vai vēlu Maskava izmantos jaunas investīcijas infrastruktūrā un līgumus par Krievijas energonesēju piegādi kā brutālas šantāžas instrumentu. Tagad notikumi ir parādījuši, ka mēs nekļūdījāmies.

2022. gada 24. februāris kļuva par lūzuma punktu pasaules vēsturē. Pirms 30 gadiem Bosnijā un Hercegovinā norisinājās traģisks konflikts, un tagad Eiropā no jauna ir uzliesmojis karš. Atkal risinās notikumi, kas šeit nav pieredzēti kopš 1945. gada. Tiek nogalināti tūkstošiem karavīru un civiliedzīvotāju. Tiek bombardēti ciemi, un no zemes virsas tiek noslaucītas veselas pilsētas. Krievu agresori neļauj evakuēt iedzīvotājus no šīm pilsētām. Viņi izmanto terora un izdedzinātās zemes taktiku. Viņi laupa, izvaro un spīdzina, tai skaitā sievietes un bērnus, viņi veic genocīdu masveidā slepkavojot cilvēkus. Starptautiskās Krimināltiesas prokurori izmeklē šos šokējošos noziegumus pret cilvēci, lai pavēļu devēji un izpildītāji tiktu saukti tiesas priekšā par pastrādāto.

Kopš kara pirmajiem brīžiem Polijas varas iestādes, brīvprātīgie un miljoniem poļu sniedz palīdzību ukraiņiem, kas bēg no degošas Ukrainas. Mēs palīdzam atgriezties mājās vairāk nekā 150 pasaules valstu pilsoņiem. Polijas teritorijā ir nokļuvuši gandrīz 3 miljoni cilvēku, no kuriem gandrīz 2 miljoni ir palikuši pie mums. Tās galvenokārt ir sievietes, bērni un veci cilvēki. Lai gan saucam viņus nevis par bēgļiem, bet par mūsu viesiem, lai gan šeit viņi atrod patvērumu nevis tranzīta nometnes, bet privātos dzīvokļos, draudžu un klosteru ēkās, veselības aprūpes iestādēs un publiskajās ēkās, tas mums ir milzīgs izaicinājums. Salīdzinājumam – 2015. gada migrācijas krīzes laikā Eiropā bija ieradušies nedaudz vairāk nekā 1,8 miljoni cilvēku. Mums steidzami ir nepieciešams finansiāls atbalsts, vismaz tikpat liels, cik Turcija saņēma pēc tam, kad uzņēma 3 miljonus bēgļu no Tuvajiem Austrumiem.

Tomēr palīdzība ir pirmkārt vajadzīga ukraiņiem, kuri aizstāvas pret noziedzīgo agresiju. Viņiem ir nepieciešams militārais aprīkojums un izturēts, mērķtiecīgs ekonomiskais spiediens uz Krieviju, lai vājinātu tās kara mašinēriju.

Mūsu kontinenta likteņi šodien izšķiras Ukrainas līdzenumos. Notiek ārkārtīgi dramatiska cīņa par drošu nākotni, brīvību, identitāti un visas Eiropas reputāciju. Diskusiju laiks ir beidzies. Ir pienācis laiks solidārai un izlēmīgai rīcībai.

Andžejs Duda

Teksts publicēts ikmēneša viedokļu izdevumā "Wszystko co Najważniejsze" un pasaules medijos projekta "Stāstam pasaulei par Poliju " ietvaros, kas īstenots sadarbībā ar Polijas Nacionālo banku un Nacionālās piemiņas institūtu.